Sen senos laikos, kad vēl ezeri lidoja pa gaisu, dzīvoja Minhauzena vectēvs, kuram arī vārds bija Minhauzens. Tajos laikos, tāpat kā ezeri, arī akmeņi pa gaisu lidoja un par vienu no tiem ir kāds vēl neizstāstīts stāsts.

Reiz, kad Minhauzens savā Duntes muižas verandā gulēja diendusu, viņš izdzirdēja dīvainas skaņas, kas nāca no meža puses Valkā. Tāda kā rēkoņa un ņurdoņa. Minhauzens neapmierināts pamodies, paķēris vienu garām lidojošu akmeni un metis tajā virzienā, no kurienes skaņas nākušas. Un trāpījis ar! Tas izrādījies dinozaurs, kas bija nomaldījies no sava bara. Lidojošais akmens trāpījis tieši dinozauram pa galvu un nokrītot, izveidojis ne tikai lielu bedri, bet arī apracis pašu dinozauru.

Laikam ejot, akmens apaudzis ar smiltīm un nebijis vairs vispār pamanāms. Taču, Valkā dzīvojuši lieli dziedātāji un dejotāji. Notikuši svētki, un tuvākajā mežiņā visi sanākuši kopā uz jautru lustēšanos. Cilvēki dejojuši un dziedājuši, kad pēkšņi akmens sācis augt ārā no zemes! Cilvēki bijuši priecīgi un pārsteigti, tāpēc dejojuši vēl naskāk un dziedājuši vēl skaļāk, lai akmens izaugtu pavisam liels. Tā tas parādījies virs zemes. Cilvēki to esot iemīlējuši un vienmēr turējuši godā. Kad sākušies kara gadi, katrs vietējais karavīrs, garām ejot, paņēmis drupatiņu akmens veiksmei, un tā tas pamazām sarucis.

Savukārt Padomju gados, garām braukuši tanki, un tā akmens ieplaisājis. Tā tas zaudējis savu varenību un drīz vien ticis aizmirsts. Taču veci ļaudis zina teikt, ka daļa akmens vēl esot zem zemes, un tas pilnībā iznākšot virspusē tikai tad, kad cilvēki atkal dejos un dziedās ap to! Arī apraktais dinozaurs vēl joprojām guļot zem lielā akmens svara un cik zināms, neviens vēl to nav atradis. Pats Minhauzens gan jau sen kā vairs nav starp mums, taču viņa stāsti dzīvo mūžīgi.

Annija Horsta, komanda „Okey”