Sen senos laikos Valkas pusē dzīvoja bormanīši (neliela Bormaņu tauta), kas būvēja savam tautas vadonim pili. Pils tika celta no akmens plāksnēm, bet kā par skādi, cēlāji nebija aprēķinājuši nepieciešamo plākšņu skaitu.

Nu bija jādomā, kur lai dabū nepieciešamās akmens plāksnes pils pabeigšanai. Tika apjautāti tuvāki un tālāki kaimiņi, vai kādam nav kaut kur aizķērušās akmens paliekas. Diemžēl bormanīši visur saņēma atteikumu.  Bormanīši bija sabēdājušies, ko nu tagad iesāks ar puspabeigtu pili. Ne tur kāds var dzīvot, ne īsti jaukt nost, jo ir ieguldīts liels darbs, lai to uzceltu.

Kādu dienu visu zinošais bormanītis nāca klajā ar ideju, ka varētu saskaldīt tuvējo Valkā esošo akmeni, kas ir ļoti liels un varens, un stāv nomaļus visu pamests. Domāts, darīts! Nākošo nakti bormanīši devās dižā akmens iekarošanā. Visu nakti akmens tika skaldīts un valdīts, kamēr bormanīši bija saskaldījuši visu atlikušo akmens plākšņu daudzumu un varēja pabeigt savu iesākto pili. Bormanīši bija ļoti priecīgi par paveikto darbu. Tuvāki un tālāki kaimiņi arī apbrīnoja bormanīšu celtni, bet it īpaši atzinība tika gūta par galveno fasādes sienu, kura tika būvēta no Valkā atrastā akmens.

Fasādes krāsa mainījās no tā, no kura leņķa to apspīdēja saule. Visi gribēja zināt, kur bormanīši dabūjuši šādu akmeni ar tik interesantu krāsu pāreju. Protams, ka bormanīši savu mazo noslēpumu neatklāja. Viņi tomēr bija lepni par savu pili un par to, ka tāda ir vienīgā. Ar laiku bormanīšu cilts vadītājs ierosināja dižo akmeni aizsargāt no citu cilšu „uzbrukumiem”. Tāpēc dižais akmens tika pasludināts par bormanīšu svētvietu, kas tika izmantots dažādu rituālu veikšanai.

Lai arī bormanīšu vairāk nav un līdz ar viņiem ir izgaisusi arī pils, dižais akmens Valkā stāv joprojām. No tā skaldīšanas, akmenī bija radušās daudz plaisas un radusies neregulāra forma, taču tas nekavēja valcēniešus pasludināt to par Valkas dižakmeni, jo tā izmēri tiešām ir iespaidīgi. Akmens garums un platums ir 4,8 m, bet augstums vietām sasniedz pat 1,5 m. Varam tikai minēt, kādi ir bijuši akmens izmēri pirms bormanīšu „uzbrukuma”.

Santa Jarceva, komanda „Ballīte būs”