Aptuveni divsimt metrus uz dienvidiem no Krimuldas evanģeliski luteriskās baznīcas atrodas Krimuldas mācītājmāja, kas uzbūvēta uz dabīgi no trim pusēm norobežota paugura izvirzījuma. Tam ir vairākas pilskalna pazīmes – dabīga aizsardzība no Runtiņupītes un tās pieteku puses, ļoti stāvas, iespējams mākslīgi noraktas nogāzes un līdzens plakums, tāpēc tas kā pilskalns reģistrēts arī Latvijas Republikas arheoloģijas pieminekļu sarakstā. Vairāki 19.-20. gadsimta pētnieki Kubeseles pilskalnu uzskatīja par Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo „mazās” pils vietu. Jāpaskaidro, ka Kaupo „lielā” pils atradusies Turaidā.

1991.gada Kubeseles pilskalnā tika veikti arheoloģiskie izrakumi, kurus vadīja arheologs Andrejs Vasks un Jānis Ciglis. Plakuma ziemeļu daļā 168 kvadrātmetru platībā tika izpētīts laukums, kurā tika atrastas 42 senlietas, kas galvenokārt attiecās uz 15.-19. gadsimtu. Starp atradumiem jāpiemin ķieģeļu lauskas, krāsns podiņu, māla, porcelāna un akmensmasas trauku fragmenti, dzelzs jostas sprādzes, pudeļu un logu stiklu lauskas u.c. Bez tam tika atrastas četras Gaujas lībiešu 11.-13. gadsimta keramikas lauskas un mūsu ēras pirmajos gadsimtos lietota dzelzs rotadata, kas piederējusi Gaujas zemgaļiem. Minētie atradumi liecina par senām apdzīvotības pēdām, taču pagaidām nedod pamatu lībiešu pilskalna lokalizācijai šajā vietā.

2012. gada rudenī Kubeseles pilskalna dienvidu pusē iepretī Kaupo piemiņas vietai, Runtiņupītes kreisajā krastā notika kalna nogāzes noslīdenis, kāds te agrāk nav novērots. Tā cēlonis varētu būt cilvēku darbības rezultāts – ūdensvada plīsums, kura sekas vēl pastiprināja laika apstākļi – ilgstošas lietavas. Noslīdenis sācis veidoties vietā, kur kalna nogāzē senāk bijušas izveidotas dārza terases vīnogulāju stādīšanai. No kalna vidusdaļas zemes virsslānis, kas saturēja galvenokārt velēnu, noslīdēja lejup, aizsprostojot Runtiņupīti. Noslīdeņa platums lejasdaļā rietumu – austrumu virzienā patreiz sasniedz ap 20 metru, savukārt augstums ziemeļu – dienvidu virzienā ir ap 15 metri, dziļums – aptuveni 1 metrs. Jāatzīmē, ka noslīdenim ir tendence pakāpeniski paplašināties.

Apsekojot noslīdeņa vietu, kultūrslānis netika konstatēts.Atsedzās tikai mālainā kalna pamatzeme, kā arī virspusē tumšāka zeme – augsnes virskārta un zeme no dārza mēslojuma. Tajā tika konstatēti daži liellopa zobi, esot redzēti arī kādi kauli.

Salīdzinājumā ar 2002. gada februāra noslīdeņiem Turaidas pilskalnā, Kubeseles pilskalna noslīdenis ir niecīgāks, tomēr tas turpina paplašīnāties uz kalna plakuma pusi senās mācītājmājas virzienā.

Reizē ar Kubeseles pilskanu tika apsekots arī netālu no tā esošais Gavēņu pilskalns Raganā. Nācās konstatēt, ka cilvēku pēdējo gadu darbība arheoloģijas piemineklim nenāk par labu. Kalnam dienvidu pusē pieguļošajā pļavā ir izrakts dīķis. Rakšanas rezultātā izsmeltā zeme sabērta pilskalna tuvumā augstā L veida kalnā, tā pārveidojot un pasliktinot apkārtējo ainavu. Tagad ierastais skats uz īpatnējo arheoloģijas pieminekli ir aizsegts ar jaunuzbērtām zemes kaudzēm.

Gavēņu pilskalns tā īpatnējās uzbūves dēļ ir unikāls Latvijas arheoloģijas piemineklis. Nocietinājums veidots uz savrupstāvoša neliela morēnu paugura. Kalna plakuma virsma ir mākslīgi nolīdzināts apaļas formas veidojums, kura diametrs ir aptuveni 20 metri un augstums – no 4 līdz 5 metriem. Nogāzes ir padarītas stāvākas un no tām noraktā zeme izmantota uzberot pakājē kalnu aptverošu 2-3 metrus augstu gredzenveida valni. Vislabāk tas redzams kalna ziemeļu, dienvidu un austrumu pusē. Dienvidu pusē esošā iežmauga valnī varētu būt arī senā ieejas vieta. Senatnē kalna plakuma malās un uz aizsargvaļņa, iespējams, atradušās koka aizsargsienas – palisādes.

Pēc Latvijas pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa ziņām jau 20. gadsimta sākumā kalns izmantots Jāņu svinēšanai, tāpēc tā virsmu klāj tumša, ogļaina zeme, kas gan nav senais kultūrslānis. Gar kalna nogāzēm un uz vaļņa dažās vietās atsedzas brūni smilšaina zeme bez kultūrslāņa paliekām.

Pieņemts uzskatīt, ka Gavēņu pilskalnā 13. gadsimta sākumā atradusies Indriķa hronikā pieminētā Gaujas lībiešu vecākā Anno dzīves vieta (villa Annonis), tomēr ticamāka liekas versija, ka tā atradusies Sējas teritorijā – vietā, kas 13. gadsimta dokumentos saukta par Enniseli – tātad Ennes (Anno) ciemu.
Netālu no Gavēņu pilskalna atrastā 12.-13. gadsimta pakavsakta netieši norāda uz šīs vietas saistību ar Gaujas lībiešiem. Jāatzīmē, ka kalns nekad nav arheoloģiski pētīts, tāpēc jautājums par tā apdzīvotības laiku paliek atklāts

Egils Jemeļjanovs,
TMR galvenais speciālists