Kas gan tie varētu būt? Manuprāt, tie ir mūsu putni. Kurš gan cits, ja ne gājputni, divreiz gadā mēro tik daudzus tūkstošus kilometru un redz tādus tālumus, kādi dažam labam cilvēkam vien sapņos rādās. Neesmu ornitologs, taču varbūt tieši tādēļ mani kā mazu bērnu atkal un atkal ik pavasari tik patīkami pārsteidz putnu atgriešanās mājās.

Arī putnu paaudzes mainās, un nudien nezinu, vai tas strazdu pāris, kas pērn mita pie manas mājas, šogad ir tas pats vai cits. Raksturi pilnīgi atšķirīgi. Taču iepriekšējā pavasarī ar strazdiem iepazinos no visas sirds, jo tādas ēverģēlības, kādas viņi sastrādāja, var salīdzināt tikai ar cilvēku pasauli.

Viss sākās ar ligzdas veidošanu. Sieva atspērusies, reizēm pat nespēdama pacelties spārnos, stiepa un stiepa uz būri pa zariņam, pa spalvu kumšķītim. Vīrs izlikās to nemanot. Te uz zara uzlaidās un skaļi gavilēja, te pa zālāju kādu tārpiņu meklēja un tūdaļ kāri to notiesāja, te, paskatoties debesīs, vispār savicināja spārnus un aizlidoja. Lai nu kā, tomēr ligzdiņa laikam tapa un māmiņa sāka perēt. Protams, ka oliņas nedrīkst atstāt bez siltuma un uzraudzības, taču strazdu mammai arī gribas ēst. Un tad nu sākās īsts ģimenes kašķis. Mamma ķērca un ķērca, knābi izpletusi, bet tētis atkal pa zariem vien, pa zariem vien. Skaists, spīdīgs, liels, labi paēdis. Kad sievas ķērkšana, kā nopratu, viņam bija „piegriezusies”, viņš atķērca pretī, pēc manām domām: „Aizver knābi! Citādi dabūsi pa knābi!” Un prom bija. Sieva, iespējams, vairāk pat greizsirdības nekā izsalkuma mākta, strauji devās savam neuzticīgajam dzīves draugam pakaļ. Žēl, protams, noskatīties, ka būrītis paliek tukšs, bet ne jau nu putniem cilvēku aukles vajadzīgas. Paši tiks galā.

Un tika. Tajā agrajā rītausmas stundā, kad viņu lolojums pirmo reizi izlidoja pats saviem spēkiem, man gadījās būt dārzā un šo notikumu redzēt. Starp strazdu vecākiem vairs nekādu kašķu, nekādas greizsirdības, visi pāri darījumi aizmirsti. Viņiem tikai viena un kopēja rūpe – kā bērnam klāsies debesīs. Pārbijušies, uztraukti čivinot, viņi riņķoja un riņķoja ap savu dārgumu, bet jaunais strazdulēns jau bija izvēlējies savu mērķi, kuru tam pa spēkam sasniegt. Viss kārtībā. Jaunā paaudze izaugusi.

Ar strazdiem biju tā sadraudzējusies, ka tikai uz brīdi jūlijā palika dusmas. Vispār jau skats (no mana viedokļa) diezgan dramatisks – teju viss zālājs pēkšņi paliek melns. No strazdu pūļiem, protams. Vienkārši līdz tam neko tādu nebiju pieredzējusi, ka viņu vienuviet var būt tik ļoti, ļoti daudz. Kad sapratu, ka klaigāšana, brēkāšana un riņķošana pa dārzu ir bezjēdzīga, jo putni atgriežas atkal un atkal un savus ķiršus nepasargāšu, nolēmu – lai jau. Mans strazdu pāris vienkārši nolēmis sarīkot tusiņu, uzaicinot gan draugus, gan svešiniekus. Kur teikts, ka arī strazdiem nevajag bohēmu?

Putni atgriežas. Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiem dabas brīnumiem. Un lai viņiem visiem labi klājas arī turpmākajos ceļojumos. Tepat, virs mājām, un arī tālajos lidojumos.

Anita Grīniece