Kāds gan patiesībā bija par pasaules meļu karali dēvētais barons Minhauzens? Kāpēc tieši viņš izpelnījies šo titulu, kaut izdomātos notikumus mēdza stāstīt gana daudzi gan pirms, gan pēc viņa? Kas šajā cilvēkā bija par īpašo harizmu, ka tieši viņā tik labprāt klausījās un vēstures lappusēs iekļāva kā vienu no savdabīgākajām (un radošākajām) personībām ar neierobežotu fantāziju? Varbūt Minhauzens vienkārši bija citādāks, savādāks, atšķirīgāks. Varbūt viņš bija viens no sapņotājiem, kas dzīvoja ārpus sava laika un vēlējās krietni vairāk, kā iespējams iegūt reālajā dzīvē?

Nedaudz no biogrāfijas. Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens ir vācietis un dzimis Bodenverderas pilsētā barona Georga Oto fon Minhauzena ģimenē 1720. gadā kā ceturtais bērns. Jau divpadsmin gadu vecumā viņš pieņemts par pāžu prinča Ulriha galmā, kad tas pāris gadus vēlāk posies uz Krieviju, lai tur vadītu kirasieru pulku, viņam līdzi devies arī vēl gluži jauniņais barons fon Minhauzens. Barons Minhauzens ir tipisks 18. gs. muižnieku pārstāvis, kura galvenā nodarbošanās un izpausmes veids bija karš un medības. Viņš piedalījies krievu - turku karā un arī krievu - zviedru karā. Minhauzens ir dienējis un dažus gadus uzturējies arī Rīgā.

Liepupes pagasta Pernigeles baznīcas grāmatā ir saglabājies nozīmīgais ieraksts - 1744. gada 2. janvārī kirasieru leitnants Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens ir salaulājies ar tiesneša barona fon Duntena meitu Jakobīni. Laulībā viņi nodzīvoja 46 gadus. Lai gan lielāko savas dzīves daļu Minhauzens kopā ar Jakobīni pavada Bordenverderā, skaistākie un neaizmirstamākie dzīves mirkļi ir bijuši tieši Duntē – Minhauzena sapņu zemē Ulubelē.

Nebaidos teikt, ka Minhauzenu par savu draugu var saukt katrs, kam patīk sapņot, kam ir vēlme vismaz ilgās un fantāzijās iegūt ko vairāk kā reālā ikdiena. Par sapņotājiem domājot, tajā skaitā arī par viņu blēņām un draiskulībām, tiek veidots tūrisma portāla www.atputasbazes.lv vasaras tūrisma rallija maršruts „Minhauzena nerātnības Ziemeļvidzemē”. Būsim tādās brīnišķīgās vietās kā Rauna, Smiltene, Naukšēni, Rūjiena, Staicele, Mazsalaca un Salacgrīva. Un, protams, Liepupē, senajā Pernigelē, kas tik cieši saistīta ar Minhauzena dzīves gājumu. Dzirdēsim par tādām nerātnībām, kādas vēl nekur nav pieminētas un paši ar prieku darīsim šīs labvēlīgās blēņas.

Sapņosim un fantazēsim, un 28. jūlijā droši teiksim: „Esi sveicināts, mūsu draugs Minhauzen!”

Anita Grīniece
Attēlā: Minhauzena muzejs Duntē