Domāju – ne viens vien vasaras tūrisma rallija „Piedzīvojums Latgalē” dalībnieks varētu piekrist, ka teiku un leģendu apvītais Mākoņkalns jeb Padebešu kalns ir īpaša Latgales ainavas pērle un jau pats par sevi atstāj lieliskas atmiņas. Ja vēl kaut nedaudz kas zināms par kādreizējo Volkenbergas pili pašā kalna galā un pilskunga meitām, kurām kādreiz un ari tagad „pieder” trīs Latgales pilsētas, tad iztēle par to, kas reiz šeit bija un notika, var lidot kaut pāri visam Rāznas ezeram un vēl daudz tālāk.

Mākoņkalnā tūrisma rallija dalībniekiem bija jāveic arī uzdevums – jāatrod trīs lietas, kurām varētu būt saistība ar trim Volkenbergas pilskunga meitām – Rozāliju, Lūciju un Mariju. Protams, šīs lietas ir pavisam mūsdienīgas un nudien nav arheoloģiskie izrakumi, taču dalībniekiem šis uzdevums šķita interesants un gana noslēpumains. Vēl jo vairāk tādēļ, ka neatbildēts palika kāds jautājums: kurai no meitām piederēja svece, kurai rozes zieds un kurai krustiņš. Tiem, kuriem patīk nostāsti un romantika, labprāt sniedzam atbildi.

Pēc vēstures ziņām, Livonijas ordeņa mūra pils Mākoņkalnā tika uzcelta 1263. gadā un Volkenbergas komturam piederēja visas latgaļu zemes. Pēc Volkenbergas valdnieka un valdnieces nāves visi plašie īpašumi sadalīti trīs daļās un katra no māsām savā matotajā zemē uzcēla sev pili. Jaunākā meita Marija – Viļakā (Marienhaus) uz salas ezerā. Marija pie sirds vienmēr nēsāja mazu krustiņu. Kāds nostāsts vēstī – krustiņš bijis mātes pēdējai dāvinājums ar novēlējumu: kamēr šis krustiņš būs pie Marijas, viņas pils nekad netiks iekarota. Tā arī noticis gana ilgi, jo pili (klostera ēku ar cietoksni) no visām pusēm apskaloja ūdens un ienaidnieki nezināja veidu, kā to ieņemt. Līdz, kā jau tas bieži notiek, svešinieku iekarotājiem talkā nācis kāds vietējais kangars un atklājis noslēpumu, no kuras vietas jāraida šāviņi, lai tie trāpītu tieši pilī, un Marienhauzenas pils tika nopostīta.

Vidējā meita Lūcija mantojumā saņēma Ludzu (Lucin), kas sāka veidoties par rosīgu un bagātu pilsētu. Pēc seniem nostāstiem, Lūcija bijusi ļoti laba un žēlsirdīga valdniece, kas sapratusi un palīdzējusi ikvienam nabadzīgajam un pazemotajam. Tikai viņas pašas liktenis nav bijis laimīgs, jo Lūcija tā arī nekad neesot sastapusi savu īsto iemīļoto. Katru vakaru viņa savā pils logā esot aizdedzinājusi sveci, lai mīļotais, pie viņas nākdams, nenomaldītos. Kas zina, varbūt Lūcijas vienīgais un īstais bija akls un nevarēja redzēt viņas gaismu. Jā, un kas zina, kāpēc Lūcijas dienā skaistākās un labsirdīgākās meitenes galvu rotā degošu sveču vainags...

Vecākā meita Rozālija jeb Roze, valdniece Rēzeknē (Rositten) patiesi bijusi tik skaista kā rozes zieds un rozes rotājušas viņas matus un tērpus. Kāda teika stāsta, ka Roze vēl šodien sēžot tronī Rēzeknes pils pazemē, apsargāta ar diviem asinssuņiem: labā pusē suns ar zelta ķēdi, kreisā – ar sudraba. Ik pa deviņiem gadiem Roze Lieldienās atstājot pazemi, lai atrastu jaunekli, kas varētu atpestīt viņu no lāsta. Kaut daudzi esot mēģinājuši, nevienam vēl tas neesot izdevies. Rēzeknes valdniece joprojām gaida...

Anita Grīniece