Katram, protams, ir sava pasaules izjūta un savs laika vērtējums, taču, iespējams, ne viens vien līdz ar Jāņu nakts reibinošo prieku un uguņu līčiem un uguņu jūrām sajūt tās maigās skumjas, kas atnāk no pļavu miglas un meitu vainagiem. Jo – it kā viss ir tikai nupat, nupat sācies, tikai nupat ābeles grima ziedos un mazie putnēni pirmo reizi izvicināja spārnus. Tikai nupat varējām pa īstam priecāties par sauli, taču jau pavisam drīz saulei atkal būs savs ceļš ejams. Savs ceļš atkal pretī ziemai.

Un tad nu katra cilvēka esamībai rodas jautājums – kā tikt galā ar nostalģiskajām skumjām, kā nepieļaut, ka neizbēgamais un mūžīgais dabas ritums palīdzētu, nevis skumdinātu. Varbūt viena atbilde varētu būt – priecāsimies. Un neaizmirsīsim savus svētkus, nepalaidīsim garām nevienu dienu. Šoreiz runa par Vasarsvētkiem, kas, tāpat kā pavasaris un Lieldienas, šogad atnākuši neparasti vēlu. Vasarsvētku svētdiena būs 12. jūnijā.

Kas tad ir Vasarsvētki? Kristīgajā pasaulē tie ir trešie nozīmīgākie svētki pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem, ko svin piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām. Svētkos piemin Svētā Gara nolaišanos pār Kristus mācekļiem. Parasti šajā dienā notiek iesvētības. Reiz nokļuvu šo svētku dievkalpojumā luterāņu dievnamā un tā bija lieliska sajūta – baznīca viscaur rotāta meijām un puķēm, un jaunieši, ejot cauri smaržīgajai, zaļajai gatvei, baltās kleitās un melnos uzvalkos tērpti, patiesi šķita īpašas iekšējas gaismas apstaroti. Tā patiesi bija šo meiteņu un puišu goda diena.

Laicīgajā pasaulē, vēl no vecmāmiņu pieredzes, zinām, ka Vasarsvētos klājas uzvilkt tīras un gaišas drānas, istabas, tāpat kā Jāņos, jārotā meijām, un noteikti galdā jābūt tikko ceptiem pīrāgiem. Tad smaržas tā sajaucas un noskaņa ir tik pilnīga, ka diena jau pati par sevi kļūst klusa svētsvinīguma pilna un ļoti, ļoti gaiša. Arī Vasarsvētku meijas no istabas rotāšanas netika tāpat vien noliktas pie malkas grēdas vai nosviestas sētmalā – tieši Vasarsvētku bērziņus pielietoja ļoti vērtīgi: tos lika šķūnī vai kūtsaugšā, kur pēc tam tiks savests siens. Bija skaidri zināms, ka tad siens nekad nepelēs un gotiņām nepietrūks barības.

Vasarsvētki, iespējams, popularitātes ziņā nevar mēroties ar Jāņiem, taču vietām ir radušās, manuprāt, tiešām vērā ņemamas tradīcijas. Viena no tādām varētu būt Vasarsvētku pasākums Bīriņu pilī, kur laiks un vieta atvēlēta gan svētbrīdim, gan amatnieku tirdziņam, gan opermūzikas koncertam un mākslas izstādei, gan lielajam Šlāgermūzikas koncertam. Īpaši sirsnīgi, ka līdzās pazīstamajiem viesmāksliniekiem uzstāsies arī vietējie - tuvējie kaimiņi, krimuldiešu vidējās paaudzes deju grupa. Savējie taču vienmēr būs savējie, kurus tāpat vajag cildināt un plašākai publikai parādīt.

Savukārt Rēzeknes bibliotēka Vasarsvētku skaidrojumam izvēlējusies dzejnieka Andreja Eglīša vārdus, kur šī īpašā diena tiek raksturota kā brīdis, kad „ceriņi, zāle un puķes apstājas brīnumā augt”. Un vēl – „Sāk kad, pār dvēselēm zvanot, zeltaina mūžība plaukt...”

Anita Grīniece