Iespējams - mūsu paaudzei 4. maijs bija un ir tieši tie svētki, kuru tapšanas brīdī paši tiešāk vai, visticamāk, netiešāk piedalījāmies. Ja ne vairāk, tad klausoties toreizējās Augstākās Padomes deputātu lēmumu: par vai pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vismaz vārdos, jo citu spēku jau nebija kā tikai vārds. Lai kā nu tas būtu, pēc divdesmit gadiem reizēm šķiet, ka atkal esam palikuši ar šo vienīgo iespēju – pateikto, uzrakstīto, domās izauklēto vārdu. Protams, tā ir tikai datumu sakritība, taču maija sākums ir jubilejas reize arī patiešām izcilam latviešu vārda meistaram – dzejniekam, rakstniekam, filozofam Imantam Ziedonim. Jau 1968. gadā tapa viņa „Kurzemīte”, kas, manuprāt, bija lielisks, unikāls maršruts latviskās identitātes stiprināšanā. Arī pašlaik ir vērts kaut vai virtuāli, pašiem izvēloties ceļus un galapunktus, pārskatīt, ko toreiz Ziedonis saskatīja savā zemē, savā Kurzemē. Ko pateica dzejnieka vārds.

Imants Ziedonis toreiz retoriski jautāja: „Kāpēc tad man Latvija ir vēl neatklāta zeme? Ja es viņas ģeogrāfiju zinu, viņas jaunākās ziņas zinu, viņas avīzes lasu?” Līdzīgi varbūt varētu arī šodien jautāt diezgan daudzi. Pirms gadiem trīsdesmit jūtīgām dvēselēm asaras bira un sirds aizkustinājumā salēcās vien no tā, ja publiskā telpā izdzirdējām vārdus Latvija, dzimtā valoda, tēvu zeme, zaļa zāle – tumša nakte... Nu pie tik daudz kā pieradušais cilvēks diez vai raudās, kaut vārdi tikpat maģiski, tikpat neizdibināti, tikpat neapjausti.

Pieminēšu tikai dažus Ziedoņa „Kurzemītē” minētos vietu nosaukumus, kas paši par sevi vismaz manās, dzimušas vidzemnieces, ausīs jau paši par sevi skan īpaši un ļoti, ļoti vilinoši. Šie vārdi skan un nevienā citā valodā šī mūzika nebūs dzirdama. Skan Piltene, Dobele, Dundaga, Kubele, Valgale, Kaltene, Dunalka. Mērsrags skan, Kolka skan. Un reizēm skan pavisam traki. Varbūt pat līdzīgi kādai šausmu filmai.

Tiešām, gluži kā piedzīvojumu romānā. Par Mērsraga trakajiem pirātiem – kājgriežiem jau biju dzirdējusi, bet, atkal pāršķirstot „Kurzemīti”, uzdūros seno kuršu aprakstam. Kursenieki agrāk esot izslavēti kā vareni vārnu ķērāji. „Vārnas ķertas ar smiltīs paslēptiem tīkliem, bet nogalinātas, ar zobiem sakožot vārnas galvu. Tāpēc vācieši iesaukuši kurseniekus par vārnu kodējiem (Krajebieters). Veikls ķērājs saķēris dienā pat vairāk par simts vārnu. Vārnas ēstas, pārdotas, sālītas, spalvas izmantotas spilvenu taisīšanai. Vārnas daudzinātas par veselīgu un garšīgu uzturu.”

Nu ko – it kā sīkums, it kā viena rindkopa no kādreizējās dzīves realitātes, bet starp visām citām lietām, piedzīvojumiem un vēstures neaprēķināmajiem gājieniem – savdabīga un ieintriģējoša. Šķiet, ka par Kurzemīti varētu uzrakstīt veselu dēku romānu sēriju un tā nebūtu tā sliktākā lasāmviela. Ziedonis vienkārši jau tajā laikā, kad par Latviju kā patstāvīgu valsti pat runas – kur nu runas, pat čuksti – nevarēja būt, ar savu vārda spēku centās parādīt, kāds ceļš mums ejams savas tēvu zemes iepazīšanā. Jā, varbūt arī šāds: piedzīvojumu meklētāju un dēkaiņu.

Protams, ne jau par vārnu kodējiem ir stāsts. Vienkārši – aizraujoši interesanta un arī neparasta ir šīs zemes vēsture. Tieši kādus galapunktus un kādus maršrutus izvēlēties tās iepazīšanai – tas, protams, katra paša ziņā. Ziedoņa laiks un Kurzemīte ar vārda spēku tikai parāda iespēju un varbūt arī diezgan būtisku nepieciešamību.

Anita Grīniece