Kurš gan no mums nezina, ka ir pilnīgi bezjēdzīga šķendēšanās par rudens lietiem, rudens vējiem, rudens dubļiem un tā tālāk un tā tālāk. Rudens atnākšana vai pienākšana taču ir tikpat zināma un paredzama kā tas, ka vienmēr atnāks arī pavasaris. Nu būs tā – mēs taču neko, itin neko pēc savas vēlmes nevaram izmainīt lielajos dabas ritos. Mums apkārt notiekošais notiek bez mūsu gribas, saprašanas un vēlmēm. Jā, protams, mēs varam šķendēties, cik vien gribam, ka mašīnām laicīgi nav nomainītas ziemas riepas, varam bēdāties, ka piemājas skaistā bērzu birzs nav vairs ne zaļa, ne zeltaina, bet gluži pelēka un kaila. Varam mājās sacelt vietēja mēroga orkānu, ka, izrādās, ziemas zābakiem papēži nošķiebušies un neviens no ģimenes nez kādēļ nav par to brīdinājis! Un brēkt, ka dārzs pilns ar kritušajām lapām un nu rokās jāņem grābeklis un tā „šmuce” jāsavāc. Visu to mēs rudenī varam darīt un nemitīgi bojāt garastāvokli gan sev, gan apkārtējiem, bet varam arī savādāk. Varam atcerēties, ka vēl līdz Mārtiņiem ir veļu laiks un mierīgu sirdi un gaišu prātu pieminēt aizgājējus, kurus, ja ievērotu senču tradīcijas, labprāt lūgtu savās mājās kaut uz brīdi pasērst.

Tā sagadījies, ka šo rudeni „pavadu” kopā ar izciliem cilvēkiem, leģendārām tautas personībām, kas nenodzīvoja ne pusi cilvēkam no Dieva atvēlētā mūža ilguma, bet atstāja aiz sevis tādas vērtības, kas paaudžu paaudzēs apliecinās – šis talantīgais latvietis mūsu zemei patiesi ir paša Dieva sūtīts. Kā gan citādi lai izskaidro īpašo Emīla Dārziņa mūzikas nemirstību? Kādēļ aizvien un aizvien jaunas meitenes, slepus asaras slaucīdamas, lasa un lasīs Austras Skujiņas dzeju? Kādēļ Jāņa Ziemeļnieka , divdesmitajos gados nedalīta jaunatnes pielūgsmes elka, arī šodienas romantiskajām dvēselēm skan tik reibinoši sapņaini?

Ne velti es minu šos trīs vārdus, bet uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Arī – Nora Bumbiere, arī – Māris Melgalvs, arī - Antra Liedskalniņa, arī – Ints Burāns... Un citi. Nebūt nedomāju, ka mums nevajadzētu zināt arī šo to no izcilu cilvēku personiskās dzīves. Tādēļ jau viņi ir izcili, lai mēs zinātu, lai vēl labāk saprastu. Bet – saprotot nenosodītu. Katrs cilvēks savu mūžu nodzīvo tā un tikai tā, kā viņš to spēj. Labi, es zinu, ko no Vidrižu laukiem uz galvaspilsētu atbēgusī meitene Austra darīja kādā Rīgas kafejnīcas stūrī, bet tādēļ jau viņas dzejā izteiktais mīlestības kliedziens nav mazāk patiess. Labi, es zinu, ka Dārziņam „Melanholiskais valsis” radās rīta gaismiņā pēc kopā ar Poruku pavadītas nakts kādā Siguldas mājas lapenē. Šaubos, ka viņi šo nakti pavadīja, tikai dziedot latvju dainas vai gremdējoties filozofiskās pārdomās – gan jau trešais „nakts biedrs” bija arī kāds krietns apjoms vīna. Bet – nu un tad! Vai tad mums nav vienalga, kāpēc no rīta pie lapenes Dārziņam parādījās sievietes tēls un gluži vai priekšā nodziedāja „Melanholisko valsi”, atlicis vien pierakstīt notis...Mūzika taču tāda, ka jau pēc pirmajām taktīm tirpiņas iet cauri kauliem!
Cilvēku dzīvesstāsti arī ir mūsu kultūras bagātība. Un vēlreiz vēlētos teikt – nu neesam taču mēs paši tik pareizi un pilnīgi, lai atļautos (un drīkstētu!) nosodīt. Mēs varam tikai zināt un saprast. Nesen biju nejauša lieciniece kādai sarunai, kur ļoti talantīgam, gudram un radošam cilvēkam, kas savu rudens depresiju bija gremdējis kādā glāzītē, lika aiziet no darba.

Ne tieši par šo faktu es tik daudz domāju kā par vārdiem: „Dievs tev piedos, bet cilvēki – nekad!!!” Mīļie cilvēki, kā gan jūs esat pamanījušies kļūt gudrāki un spēcīgāki pat par pašu Dievu?! Un kāpēc Viņa vietā jūs izlemjat cilvēka likteni? Un kā jums šķiet, ko pēc šādiem vārdiem cilvēkam atliek darīt? Vai vēl pietrūkst zudušu dvēseļu un nenodzīvotu mūžu? Mēs no bērnības esam mācīti, ka vilks ir slikts, jo viņš ķer un ēd zaķīšus. Bet ko tad tam nabaga vilciņam darīt, ja pati Mamma Daba viņā ir ieprogrammējusi - ja gribi dzīvot, tev jāēd gaļa... Žēl zaķīšu, bet žēl arī vilciņa.

Anita Grīniece