Salīdzinot ar pagājušo gadu, šoruden sēņu raža ir lielāka. Par to raksta mediji, un par to arī liecina aina Centrāltirgū un citās vietās, kur mēdz tirgot meža veltes. Turklāt mani radi laukos salasīja tik daudz gaileņu, ka pietiks ilgam laikam. Nesmādēšu tradicionālās vieglās sēņu pagatavošanas receptes, jo arī ceptu gaileņu mērce ar kartupeļiem, rīsiem vai makaroniem un pat vienkārši novārītas bērzlapes man labi iet pie sirds. Taču no sēnēm var pagatavot glaunu, interesantu un garšīgu ēdienu.

Kādu dienu, pusdienojot ārpus mājām, apskārtu, ka sēnes ļoti labi sader kopā ar lasi. Savukārt no rīta neatteiktos no omletes ar gaileņu pildījumu. Šāda garda maltīte dotu kārtīgu enerģijas devu aktīvam dienas sākumam. Tomēr, aizraujoties ar sēņu kulināriju, jāuzmanās, lai maltīte nebeigtos ar saindēšanos un pat nāvi. Nesenais traģiskais notikums Smiltenes pagastā, man lika vēlreiz pārbaudīt, ko zinu par indīgajām sēnēm un kurām ēdamajām sēnēm tās līdzinās.

Agrāk uzskatīju, ka jo ilgāk tiek vārīties sēnes, jo inde mazinās. Šāds uzskats acīmredzot ir nepareizs, jo pēc sēņu ekspertu teiktā, arī pat kārtīgi novārot vai citādi termiski apstrādājot indīgās sēnes, tajās esošais indes daudzums nesamazināsies.

Nāvīgi indīgo balto mušmiri var viegli sajaukt ar atmateni. Šīs sēnes var atšķirt, aplūkojot zem cepurītes esošu lapiņu krāsu. Atmatenei iesākumā tā ir sārta, bet pēc tam brūngana. Baltajai mušmirei lapiņas ir nemainīgi baltas. Starp atmatenēm ir sastopamas arī indīgas sugas, piemēram, indīgā atmatene, kas ir līdzīga tīruma atmatenei. Šīs sēnes var atšķirt pēc smaržas. Indīgajai sēnei ir raksturīga karbola smaka, kamēr ēdamajai piemīt anīsa smarža.
Zaļo mušmiri var viegli sajaukt ar zaļo bērzlapi, jo tām ir ļoti līdzīgas cepurītes. Šajā gadījumā ir jāpēta sēnes kātiņš. Mušmirei ap to ir bārkstains gredzens, bet bērzlapei tāda nav.

Ņemot vērā pētījumus, eksperti brīdina arī par vāji indīgām sēnēm, kuras var nodarīt nopietnu ļaunumu veselībai ilgtermiņā. Par tādām uzskata, piemēram, krimildes (krimildēm atšķirībā no bērzlapēm ir piensula) un vilnīšus. Saindēšanos var izraisīt kailās mietenes. Ir cilvēki, kas uzskata šo sēni par ēdamu, bet mediķi pauž, ka tajā ir indīgās vielas (toksīni, kas izraisa eritrocītu sabrukšanu, aknu un nieru darbības traucējumus), kas uzkrājas organismā. Līdz ar to cilvēki, kuri gadiem šo sēni lietojuši uzturā, var pēkšņi saslimt, nemaz nenojaušot par patieso slimības cēloni. Arī ar cūceņu vākšanu nevajadzētu aizrauties. Somijā un Zviedrijā konstatēts, ka šīs sēnes satur kancerogēnās vielas.

Latvijā ir ap 1100 cepurīšu sēņu sugu, no tām ēdamas ir vairāki simti, bet indīgas ir vien ap 30. No lielā ēdamo sugu skaita cilvēki parasti lasa tikai 20–30. Šķiet, tas var iedrošināt uz eksperimentiem, taču izmēģinot, kādu jaunu sēni, noteikti ir jāielūkojas rokasgrāmatā un jāiepazīst tās pagatavošanas prasības. Savukārt citiem, kuri negrib pamēģināt vēl nenogaršotās ēdamās sēnes, jāatceras, ka jālasa tikai tās, par kuras pazīst. Es parasti izvēlos, kā tautās saka, vecās labās gailenes un bērzlapes.

Madara Valtere