Agrais sestdienas rīts netraucēja nedaudz vairāk kā 40 cilvēkiem doties uz Latvijas rietumiem, lai apņēmības pilni veiktu šo attālumu starp abām pilsētiņām. Jāatzīst, ka mani šis pārgājiens vilināja jau ar to vien, ka būs iespēja atgriezties Liepājā vismaz uz īsu brītiņu. Ko lai saka? Ir iemīlēta šī pilsēta. Vislielākas saviļņojums mani vienmēr pārņem pie Grobiņas, (kuršu valodā: Gruobīns - skābaržu mežs) ir senākā rakstos precīzi minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā - kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā.), kad ieraugu pirmos vēja ģenerātorus, jo tas liecina, ka tuvojamies jūrai, ka līdz Liepājai ir palikuši nieka padsmit kilometri, bet aiz muguras jau pāris simti.

(VĒJU GENERATORU PARKS) 

Iebraucām Liepājā, izkāpām no autobusa, kurā bijām pavadījuši nedaudz vairāk kā trīs stundas... Jāsaka godīgi, ka pēc pilsētas putekļiem tā ir īsta laime. Nedaudz pastaigājuši pa Liepājas parku un apskatījuši Ziedu svētkus, devāmies uz Sv. Nikolaja pareizticīgo jūras katedrāli.

Pēc neilgas katedrāles apskates atkal sakāpām autobusā, lai dotos uz to vietu, kur sāksies mūsu piedzīvojumu pārgājiens. Tā kādu laiciņu riņķodami pa Karostu nonācām pie Ziemeļu mola, kur, paņēmuši nepieciešamās mantas, visi devās uz Ziemeļu fortiem,  no kurienes arī sākās mūsu divu dienu pārgajiens. Jāatzīst, ka nekad nebiju bijusi šajā Liepājas pusē, tāpēc nezināju, kādi izskatās šie forti.

Biju iedomājies pavisam savādākus... Jāsaka, ka dzīvē tie izskatās daudz interesantāki un iespaidīgāki. Tā nu visi izstaigājušies pa fortiem, devāmies tālāk. Mūsu mērķis šķiet bija elementārs - laicīgi nonākt kempingā... Tas mums arī izdevās, jo pie nometnes vietas nonācām neticami ātri. Sajūta bija tāda, ka vēl varētu iet un iet, bet, ja jau nakšņošanas vieta ir sasniegta, tad nav nekāda iemesla doties tālāk. Šķiet: labāks dienas noslēgums nebija iespējams, proti, iepriekš izslavinātās zupas vārīšana. Manuprāt, zupas dēļ vien ir vērts doties pārgājienā... Un, ja vēl piedalies gatavošanas procesā, vai arī sēdi pie ugunskura un vienkārši vēro šo procesu no sākuma līdz galam, tad bez jautrības neiztiksi. Rīts... Mums ir paveicies, jo mūs sveicina rīta saulīte... prieks nav ilgs, jo lielie, drūmie mākoņi aizsedz silto, jauko saulīti. Ejam katrs savā solī... Zinu, ka drīz vajadzētu būt Akmensraga bākai...  

Nodomāju, ja jau bāka, tad jau varēs redzēt pa gabalu. Cik tad tālu redzesi, ja migla ir tāda, ka tā ieskauj visu Akmensraga bāku un neredzi pat tos pārgājiena dalībniekus, kuri ir aizsteigušies nedaudz uz priekšu. Tomēr par spīti biezajai miglai bija cilvēki, kuri gribēja uzkāpt bākā un paraudzīties uz pasauli no augšas... Uzkāpuši bākā un atpūtušies, turpinājām ceļu. Kāds prieks mani pārņēma, kad uz norādes izlasīju, ka līdz Pāvilostai 7 km... Domas kļuva gaišākas, solis kļuva vieglāks un raitāks. Iespējams, ka soli vieglāku darīja arī tas, ka Pāvilostā mūs gaidīja tikko kūpinātas butes... Lai nu kā, mēs nenovēršami tuvojāmies Pāvilostai - pārgājiena galamērķim... Par butēm varu teikt vienu, cik ātri parādījās, tik ātri pazuda. Diemžēl vietējiem zvejniekiem vairāk zivju nebija, tāpēc devāmies uz autobusu, lai atgrieztos mājās. Šķiet visus pārņēma patīkams nogurums un prieks... kāds noteikti bija pārsteigts, ka varēja to izdarīt, ka veiksmīgi ir ticis līdz galam, ka vispār ir finišējis! Ir labi skatīties cilvēkam acīs un redzēt tur prieka mirdzumu...