Pagājušā gada rudens man deva lielisku iespēju pabūt dažās Latvijas vietās, kas nebija redzētas nemaz vai iepazītas, kā izrādījās, visai pavirši. Katrs skats, katra sakopta māja, katrs piemineklis, ja par to zināms vismaz mazliet, bija kā atklājums. Atklājums ar pārmetumu sev: kāpēc agrāk to nezināji, kāpēc agrāk neredzēji? Ar pašpārmetumiem tā kā būtu tikts galā, bet vēl paliek kāds parāds pret tiem cilvēkiem, kuri tik labprāt stāstīja par savu dzimto pusi un vēlējās to redzēt vēl krāšņāku, vēl pievilcīgāku un interesantāku tuvu un tālu ciemiņu acīm. Uzklausot stāstīto un rūpes par tūrisma attīstības iespējām katram savā novadā, arī es tagad jūtos kaut nedaudz atbildīga par to, lai par iecerēm rastos skaidrība. Un arī no savas puses ļoti ļoti vēlētos, lai kāds kaut pavisam neliels, taču tik saistošs savā neatkārtojamībā un pašlaik vēl neapgūts mūsu zemes stūrītis, kas man tika parādīts vai ko nejauši atradu pati, daudziem šķistu apmeklēšanas vērts.

Neparastie atklājumi  Mans lielākais atklājums sev pašai – Daugmale un Daugavas kreisais krasts. Jā, gar labo krastu jau braukts gana, jo kā nu ne – tur Lielvārde, tur Koknese: teikas un leģendas, lieliski dabas skati un dzirdētās atmiņas par to, kā kādreiz bija – Pērses ūdenskritums, Staburags... Noteiktu tur braukšu vēl, bet tāpat katrā ziņā gribētu atkārtot ceļu uz Daugmali no Baldones. Diezgan jau mežonīgs bija tas 15 kilometru garais ceļš, bedres no vienas vietas un sajūta, mašīnā kratoties, ka šajā apvidū tāds tehnikas sasniegums kā greideris vēl nav pazīstams. Bet redzētais un tā radītās izjūtas bija tā vērtas. Pavisam nejauši, pagriežoties celiņā pa kreisi (ne pārāk tālu no Baldones) sev par milzīgu prieku ieraudzīju

Liliju ezeru. Lilijezers  Kāpēc tā priecājos, pat nesapratu, jo tobrīd vēl zināju tikai to, ka ar šo ezeru saistās kāda teika. Vēlāk, vēlreiz pārlūkojot foto un atkal izjūtot šī purvainā meža ezeriņa noskaņu, pa kripatiņai sāku vākt arī citus faktus. Bet cik labi gan būtu, ja informācija būtu pieejama vienuviet, jo priecāties par ezera atrašanu tiešām bija vērts. Citādi – bez norādēm no lielā ceļa un ar sarūsējušu, tikpat kā nesalasāmu uzrakstu, ka tas tiešām ir slavenais Liliju ezers, šī vieta var palikt vientuļa un neredzēta. Otrs pārsteigums jau tuvāk Daugmalei.

Visu laiku ceļa malās tikai mežs, mežs, un tad piepeši – rūpīgi sakopta kapu vieta. Izrādās, ka tie ir Pirmā pasaules kara vācu karavīru kapi. Diemžēl, arī vēlāk vairāk neko par šiem kapiem neizdevās uzzināt. Droši vien vienkārši nelaimējās vai nemeklēju, kur vajag. Taču joprojām ir vēlēšanās tiešām zināt, lai gūtais vizuālais redzējums papildinātos ar plašāku informāciju. Pārāk jau neparasti šķita šie kapi meža vidū. Gribētu pastāstīt arī citiem.

Lai ieceres nepaliktu ilūzijas Jā, arī rudens lielākā vilšanās bija Daugmalē. Tiešām sacerējos, ka reizi mūžā apmeklēšu Nāves salu. Nekādi negribēju ticēt savām acīm, ka ceļš izbeidzas pie Daugavas. Nāvessala

Riņķoju pa Daugavas krastu šurp un turp, jo atcerējos lasījusi, ka jābūt taču tiltiņam! Nekā. Vietējie arī saka – tikai ar laivu. Un vasarā. Un nemaz nezinot, kā nākamvasar ar tām laivām būšot un cik šāda ekskursija maksāšot (minimums esot bijis 20 Ls stundā). Tikai pēc pāris nedēļām aptvēru, ka lasījusi esmu tēlainu eseju – vīziju, kā Daugmalē būtu, ja būtu... Bet vismaz vienu esmu nolēmusi: noteikti noskaidrošu, nepalikšu parādā ne sev, ne citiem, kā īsti ar Nāves salu un laivām būs. Tāpat arī to, vai un kā tiek spriests par zemnieku saimniecības „Pakalni” un kādreizējā izslavētā Bābu kroga saimnieces Intas Bērziņas Ķekavas novada domei iesniegto projektu par tūrisma attīstības iespējām Daugmalē.

Bērziņas kundzes iecere ir tik lieliska: „Daugmales pilskalnā strādā rotkaļi, no zivju žāvētavas puses nāk neatkārtojama smarža. Pie Sakaiņu pilskalna (tagad tur nokļūšana bez vietējo zinātāju palīdzības nebūs pārāk viegla) viesus gaida Bišu Jāņa gatavotie stropi, medus un, iespējams, pats dravinieks. Pēc medus labi veldzē netālais skaidra ūdens avotiņš (tāds avots tiešām ir). Daugavas krastā tūristi redz plostu vai lielas laivas un dodas uz Meinarda salu vai lejup pa straumi...” Jā, ļoti jācer, ka ieceres nepaliks tikai ilūziju līmenī. Arī, piemēram, Ikšķilē, kur tāpat tik daudz kas darāms, lai Ikšķile, kam tik daudz dots, būtu īsts kultūras, vēstures izzināšanas un tūrisma centrs. Jautājums Ikšķiles novada domei arī pieskaitāms pie maniem parādiem, kas jānolīdzina šogad.