Kārtējo brīvdienu sākām ar nelielu devu adrenalīna Bobsleja un kamaniņu trasē „Sigulda”. Tur katru sestdienu un svētdienu no 12.00 līdz 17.00 ikviens gribētājs var nobraukt ar tūristu bobu jeb vučko. Tās tik ir sajūtas! Un uztraukums pakrūtē aug jo lielāks ar katru brīdi. Tā nu sakāpām vučko un laidām lejā. Turi galvu stingri, jo katru līkumu tu izlokies līdz! Brauciens ilgs minūti un pāris sekundes, taču ir tā vērts. Pirms tam vēl uzbraucām augšā uz 6. stāvu. No tā paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu, plašo Gaujas senleju, pilīm un baznīcas jumtu.

Tālāk pa Šveices ielu devāmies apskatīt pilsētu. Iepretim koncertzālei un mākslas skolai „Baltais flīģelis” atrodas bijusī fabrikas „Laima” dibinātāja Vilhelma Ķuzes māja. 20. gadsimta pirmajā pusē tur atradās tenisa korti, kuri vietējiem iedzīvotājiem bija pieejami bez maksas, savukārt tūristiem par samaksu. Tā tik bija dzīvē! Atslēgu skvērs pavisam pārvērties. Katra atslēga uzvilkusi balto ziemas mēteli ar pūkainu cepuri galvā. Siguldas pils un pilsdrupas arī ziemā nav zaudējušas savu pievilcību.

No pilsdrupām paveras pasakains skats uz apsnigušo Gaujas ieleju un vareno Turaidas pili. Šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur tik daudz piļu atrodas tik tuvu viena otrai. Un tās visas savieno trīs taisnes veidojot trīsstūri. Arī spieķu parku sedz bieza sniega kārta. Saules stari tajā atspīd un sniegs mirguļo. Sataisījām kaudzi bildes ar spieķiem un eņģeļiem. Turpat atrodas arī gaisa trošu ceļš un kamanas. Ja tu turies pie pārliecības, ka lidojošas kamanas ir tikai Santa Klausam, tu maldies! Ikviens ar tām var pārbraukt no Siguldas uz Krimuldu. Un tā arī darījām. Ziemassvētku dziesmas pavada ikvienu braucēju. Kalnu nogāzes apdzīvojušas slēpošanas trases. Ieskatījāmies pulkstenī un pamanījām, ka pilsētā ērti varam atgriezties ar vietējo autobusu. Lai gan diena ir skaista, sals kož degunos un nolēmām, ka šoreiz tas ir prātīgākais ceļš atpakaļ.

Pastaigu pa Serpentīna ceļu atstājām nākamajai reizei.