Lai gan pats esmu nācis no Sēlijas, kura robežojas ar plašo Latgali, šo Latvijas nostūri pazīstu pavisam nedaudz. Tikai tik, cik apskatīts braucot uz Aglonu, pāris reizes uz Rēzekni un Daugavpili, Ludzu. Latgale daudziem asociējas ar nosaukumu Zilo ezeru zeme, kurā valda tik daudz un atšķirīgu cilvēku kultūru sajukums, ka to grūti reizēm pat aptvert, ja iebraucot Daugavpilī latviešu valodu tikpat kā nedzirdēsiesiet, tad iebraucot Gulbenē situācija strauji mainās. Iespējams krievu valoda šajā Latvijas pusē ir sastopama tik bieži, jo tomēr tā ir Krievijas robežas tuvums, un daudzi savā ikdienā izmanto šo faktoru, nevienam nav noslēpums, ka tieši no Krievijas Latvijā ieplūst vislielākais kontrabandas preču daudzums, ir gadījies redzēt pat tādus brīnumus, kā lielo kravas automašīnu ar visu konteineru, dziļā dziļā mežā ,iespējams, ka puiši ar navigatora palīdzību atraduši īsāko ceļu, tomēr ne par to ir šis stāsts.

Kas ir Latgale – protams Rēzekne, Rāznas ezers, Latgales augstiene ar Mākoņkalnu un Sauleskalnu, Aglonas svētums un Latvijas otrā lielākā pilsēta – Daugavpils. Visas vēlmes vienā braucienā satilpināt grūti. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka ceļojot ar velosipēdu, katru vakaru nepieciešams atrast teltsvietu kādā kempingā vai citu naktsmītni. Jāceļas agri, lai paspētu uz Rīgas-Rēzeknes vilcienu. Iepriekš ar apkrautu velosipēda bagāžnieku nebija sanācis braukt, tāpēc ceļu līdz stacijai uztveru kā iespēju iemēģināt velo manevrēšanu un vadīšanu.

Patiesībā kuriozs noslēdzās tajā, lai arī pašam ir divi velosipēdi, tomēr neviens no tiem nebija piemērots garajiem pārbraucieniem, jo ar downhilam paredzēto velo tā kā riskēt negribējās, tā svara un citu faktoru dēļ, bet ar freeraidam- tā specifikas dēļ var slīpēt tikai pilsētas asfaltu:):):) Tāpēc šajā gadā ir skaidrs, ka ir jāpērk tieši ceļojmiem paredzēts velo. Tā nu ilgi man nācās paziņu pierunāt, lai vismaz uz pāra dienām viņš man uztic savu velo, Vispār jau velosipēdu aizņemties ir tas pats kas svešu auto, nedod Dievs kas notiks vai salūzīs, vai nozags un jau tu esi stresā Vilciens, kā jau gaidīju, ir pārbāzts, turklāt bez manis ir vēl vesels bariņš velotūristu, tāpēc vietas vienīgajās trīs riteņu novietnēs visiem nepietiek. Iekārtojos “tamburā” un sākas vasaras burvīgākās dienas.

Rēzeknē nonāku pēc četru stundu brauciena jau ap pusdienlaiku. Ir jūlija beigas, saule cepina diezgan nežēlīgi. Vispirms gribu nedaudz apskatīt Rēzekni, kurā iepriekš ir būts tikai vienu uz dažām stundām, nopirkt pārtiku turpmākajām četrām dienām un doties Rāznas ezera virzienā. Tik karstā laikā īpaša ēstgriba nav, turklāt negribas pārkraut bagāžnieku, jo somas tāpat jau pilnas, tāpēc turpmākās dienas ēdienkarte vienkārša: rupjmaize, Rēzeknes gaļas kombināta lieliskais speķis un gurķi.

Rēzekni raksturojošais foto – skats no pilsdrupām uz Vissvētākās Jēzus Sirds katedrāli.  Pa pilsdrupām lodā jauniešu pārītis, bet es lasu citātus no ceļveža: “Senos laikos Rēzeknes pilī bija ķēniņš un viņam bija trīs meitas. Ķēniņam bez Rēzeknes pils piederēja arī Rēznas un Ludzas pilis. Ķēniņš novēlējis katrai meita savu pili. Bet Rēzeknes pils princese iemīlējusi kādu koklētāju, kas koklējis pie pils vaļņa. To uzzinājis ķēniņš un ieslodzījis meitu pils pagrabā. Tur viņa aizmigusi sēž uz savas pūra lādes, kas pilna ar zeltu. Katrā pusē viņai nikns suns. Princesi uzmodinās un atsvabinās tas, kurš suņus uzvarēs. Ir bijuši pārdrošnieki, kas to mēģinājuši, bet nevienam tas nav izdevies. Tā princese sēž un gaida. Reizi gadā princesei naktī atļauts iziet no pagraba. Tad viņa pastaigājas pie Rēzeknes upes. Pēc tam viņa atkal snauž veselu gadu.”

Bet pietiks sapņot par princesēm un koklētājiem – lai gan vasaras vakari ir gari, gribu šodien vēl daudz paspēt pirms nonākšanas naktsmājās. Nobraucu gar iespaidīgo Vissvētākās Jēzus Sirds katedrāli. Pirmie divdesmit kilometri ir pa asfaltētu lielceļu, taču automašīnu mana maz. Biežāk redz zirga pajūgus ar večiņu, vecīti un sunīti vai večiņas vietā piena kannas. Ik pa brīdim jāparaujas nost no brauktuves – kursē pļaujmašīnas un siena kravas. Nu ja – siena laiks... Taču turpmākajās dienās biežāk redz nevis pļaujmašīnas un traktorus, bet vīrus ar izkaptīm rokās un zirga pajūgus...