Pētot senos amatus Latgalē, pirmo reizi dzirdēju par tādiem apaviem kā peternes. Izrādās tās ir tā saucamās vīzes, tikai pītas no auklām. Un kas vēl interesantāk, tad tos nēsāja vēl pavisam nesen – mūsu vecmāmiņu laikos. Auklu vīzes jeb peternes ir Latgalei raksturīgi ziemas apavi, kuru pamatne ir no koka, bet apavu virsma sapīta no linu virvēm. Auklu vīzes pratuši pīt ne jau visi, tā saucamie – kurpnieki.

Te nu gan jāpiemin vēstures fakti, piemēram, to, ka vēl 19.gadsimtā kurpnieki dalījušies divās grupās: kurpniekos un velteņu vēlējos. Tie, kuri darināja ādas apavus, nevarēja žēloties par iztikas trūkumu, jo, kā zināms – ādas apavi bijuši pārticības zīme kā pilsētnieku tā arī laucinieku sabiedrībā. Viens labs kurpnieks gadā varēja izgatavot līdz pat 100 apavu pāriem. Savukārt, dažāda veida vīzes un pastalas joprojām tika uzskatītas par zemnieku tipiskajiem apaviem. Tās āva kājās, ejot veikt visus lauku un mājas darbus. Pastalas no biezas ādas un vīzes no liepu lūkiem prata izgatavot teju ikvienā lauku mājā.

Pie šīs grupas pieskaitāmas arī peternes jeb striķenes. Tiesa, jau 20. gs. kurpnieku roku darbu nomainīja rūpnieciskā ražošana, un tad arī radās mums tik ierastās apavu labošanas darbnīcas, tādējādi saglabājot daļu no kurpnieku roku darba ieražām. Pēc faktu noskaidrošanas meklēju cilvēku, kurš mācētu pastāstīt un varbūt pat parādīt kā top īstas auklu vīzes. Un te nu lielākais pārsteigums – visā Latvijā tāds meistars ir tikai viens. Tas ir ludzānietis Salimons Ķipluks, kurš šī senā aroda prasmes demonstrē Ludzas Amatniecības centrā.

Šo amatu Salimons apguva jau bērnībā, redzot kā peternes pin viņa tēvs. Tad iegūtās prasmes un zināšanas ilgus gadus snauda Salimona tālākajā atmiņas kambarītī. Un tikai pēc nejaušas sagadīšanās kādā gadatirgū, kur virvju pīšanas mākslu demonstrēja kāds visai nemākulīgs meistars, Salimons atcerējās kā tas pareizi darāms, tādējādi pārsteidzot sevi un citus. Un tad nu pakāpeniski nācies atcerēties arī to, kā peternes tapa gatavas. Peterņu sagataves Tagad Salimons divās dienās var nopīt veselu peterņu pāri. Turklāt, šie apavi tiek darināti tā, ka nevar ne ar aci saskatīt, ne ar prātu izdomāt, kur bijis pinuma sākums un kur beigas.

Darbs nav sarežģīts, tomēr prasa pacietību un rūpību. No linu kodeļas ar kāsīti tiek savīta groda aukliņa, tad piestiprināta uz iepriekš sagatavotas liestes. Vispirms no auklu pinuma veidojas kurpes purniņš, tad rūpīgā darbā arī pārējās apava daļas. Šodien lielākais peterņu pieprasījums ir pirms dziesmu un deju svētkiem, kad šos apavus pasūta deju kolektīvi, bet vēl ne tik senos laikos - pēckara gados, peternes nēsāja arī ikdienā, jo citus apavus iegādāties bijis visai sarežģīti. Ziemā bērni ar tiem mērojuši ceļu uz skolu, bet vīri peternes vilkuši ejot mežā. Vienīgais un iespējams lielākais šo apavu trūkums esot tas, ka peternes ātri samirkst, bet citādi tie esot pat ļoti ērti, viegli un veselību veicinoši apavi, jo striķu mezgliņi pamatīgi masē pēdas un kājas šajos apavos nesvīst. Peterņu pīšanu Salimons ir mācījis pīt daudziem, galvenokārt, Ludzas Amatniecības centra apmeklētājiem un interesentiem dažādos amatnieku gadatirgos.

Daži jaunieši pat nākuši pie viņa uz nodarbībām, tomēr kā meistars atzina, mūsdienu bērniem tik cītīgam darbam trūkst pacietības. Tāpēc jāsamierinās ar pašreizējo situāciju un jācer, ka kādam šis senais arods kādreiz iepatiksies tikpat ļoti kā Salimonam. Kaut vai tikai tāpēc, lai saglabātu un spētu nodemonstrēt dzīvajā šī aroda prasmes arī nākamajām paaudzēm.

Kontakti: Ludza, T.:65725474