Noklausīta saruna

Pārdevēja pacilātā balsī saka (laikam jau labi pazīstamai) pircējai :”Mans dēls mani šodien šokēja! Izrādās, Islandē tādu kā atkritumu poligonu vai izgāztuvju vispār nav. Mans puika šodien zvanīja un sacīja - viņi tur visus atkritumus sapako un krauj uz kuģiem. Tad pa okeānu visus savus sūdus transportē uz citām valstīm!” Nu, ja, ka transportē, kāpēc gan piesārņot savu zemi?! Tādai kā Latvijai šādas kravas būtu visai noderīga. It īpaši tagad, kad jau viss, ko varēja pievākt, ir pievākts un viss, ko varēja izlaupīt, izlaupīts – valsts var pelnīt uz citu valstu atkritumu rēķina. Vismaz atkritumu poligonos cilvēkiem būtu darbs, bet izgāztuvēs arī ēdiens, dzēriens, apģērbs un pārējais labai dzīvei nepieciešamais atradīsies. Tā nu dzīvotu mūsu latviešu tautiņa zili zaļi – mutācijas procesā ādas krāsu mainot.

Kur citur zāle ir zaļāka

Kāda kolēģe – dāmīte tā ap 45 - pirms laba laika savu meitu palaidusi peļņā uz ārzemēm. Meitene - jauna, skaista, izglītota – ātri sameklēja Norvēģijā darbu, iestājās augstskolā, apprecējās. Tagad rūpes par bērnu, māju, saimniecību, labi atalgots darbs, ceļojumi utt. Bet mātes priekam bieži tiek sūtītas fotogrāfijas. Arī šoreiz saņēmusi kārtējās bildes e-pastā, kolēģe priecīga iesaucas: „Vai kāda skaista tur ir daba! I kāpēc citiem tā veicas?!” Mēģinu iebilst, ka arī pie mums ir skaisti – ezeri, upes, meži, pļavas...ir kur paceļot, atpūsties, ir ko redzēt. Pretī vien smaga nopūta un sakarīgas atbildes vietā tiek nomurmināts : ”Nu ja, nu ja...” Jāpriecājas, varbūt globālās sasilšanas ietekmē, Latvijā drīz varēs baudīt, piemēram, safari un ziloņu medības. Audzēsim kokosriekstu palmas un banānkokus, slimosim ar malāriju un citām tropu kaitēm, pārdzīvosim taifūnus, viesuļvētras un plūdus... Toties ziemas zābakus, kažokus un siltās ausaines (atšķirībā no norvēģiem) jāpērk nebūs.

Bērni - Latvijas nākotne Kad pasu daļā ierados, lai sagādātu bērnam pasi ceļošanai, darbinieces izrādījās ļoti laipnas un pretimnākošas kundzes. Mazajam vēl divu gadu nav, un protams, zināju, ka jāierodas ar gatavām fotogrāfijām bērnam. Bet doties uz citu pilsētas rajonu pie fotogrāfa mums bija slinkums, tāpēc palūdzām, vai varam nofotografēties turpat uz vietas pasu daļā. Fotografēšanās sīcim ne visai patika, lai gan otrus kamerai sēdošā tante gan smaidīja, gan visādas mantiņa grabināja u klabināja, mīļi uzrunāja un komplimentus bārstīja. Kad saviebies ģīmītis pasei bija izvēlēts, ierunājāmies, tante šķita jau savējā, tāpēc ierunājāmies, ka brauksim uz Angliju. Lai gan teikumu es vēl nebiju pabeigusi, atskanēja komentārs: „Ko tad mēs šeit darīsim, ja visas mazās, smukās lellītes aizbrauks?!” Bet, mīļie, kas tad tiek mūsu valstī darīts, lai jaunieši, jaunās ģimenes ar bērniem, darbspējīgi cilvēki neaizbrauktu?! Bieži vien izvēles vienkārši nav. Ja ir nonācis līdz tam, ka pat maizei naudu nopelnīt vairs nevar. Līdz absurdam smieklīgi – NVA piedāvātā „simtlatnieku programma” – 8 stundas dienā cilvēks ar 2 augstākajām izglītībām slauka ielas, lasa gružus, rok puķudobes, skalda malku... un vēl zemu klanoties, saka paldies par šo iespēju strādāt, jo viņam kaut vai dažus mēnešus būs nauda ēšanai. Visi taču neklanīsies, vismaz kaut kādai valdības cieņai pret tautu tomēr būtu jābūt.

Labākas dzīves meklējumos Darba nav, bezdarbnieka pabalsts beidzies ... Bankā kredīts, parādi par dzīvokli, apkuri, elektrību un ūdeni ik mēnesi pieaug, ēst vajag.... Jāatzīst, jau ierasts stāsts - ne viena vien ģimene Latvijā nonāk šādā vai līdzīgā situācijā katru dienu. Kad visi iespējamie pabalsti jau ir lūgti, bet vieglāk dzīvot nekļūst, viens padara sev galu, cits meklē alternatīvas. Ja naudas ceļam nav, darbs ārzemēs - nespīd. Tad nu atliek zagt, laupīt vai tirgot sevi – orgānu donori, prostitūcija, fiktīvās laulības... Izvērtējot visus plusus un mīnusus – fiktīvās laulības šķiet visai pieņemams veids tikt pie labākas dzīves.

Medijos tagad bieži izskan informācija, ka tas ir liels risks, bet vai tad agrāk nebija riska vai arī agrāk šādi darījumi nenotika?! Un kāpēc tad netiek ziņots par veiksmīgajiem fiktīvo laulību piemēriem?! Amorāli? Vai vienkārši mediju politika Latvijā joprojām ir tāda, ka laba, interesanta un reitingus ceļoša ziņa ir slikta ziņa. Nu, nevar taču tie tūkstoši latviešu meiteņu, kas apprecējušas pakistāņus, marokāņus utml. dzīvot verdzībā bordeļos. Iz savu draugu pieredzes zinu, ka dzīvo skaistākajās Eiropas pilsētās, strādā, uztur ģimeni te Latvijā un ne par ko nesūdzas, jo tā ir labāk nekā iet ar pastieptu roku vai paplestām kājām uz ielas tepat Latvijā. Piedodiet, ka tā, bet arī es esmu par Latviju!

Daudz laimes Valsts svētkos!