Pārdomas, ar kurām gribu dalīties, man radās pēc Annas Āzes meža ekspozīcijas apmeklējuma Balvu rajona Žīguru pagastā. T.: +371 4563723, +371 26567080 .

Galvenais, ko gribētos uzsvērt – ja parasti pēc kāda muzeja apmeklējuma un pastaigas dabā rodas pacilātības sajūta, iedvesma un gandarījums par kāda cilvēka paveikto citu labā, tad šoreiz devos prom ar tādu kā vilšanos un neizpratni. Nepārprotiet, meža ekspozīcijas īpašnieces paveiktais, stāstītais un rādītais – ir ievērības cienīgs tūrisma piedāvājums. Šī vieta pirms dažiem gadiem ir atzīta par ģimenei draudzīgāko atpūtas vietu Latgalē. Te ir ko redzēt, dzirdēt, ir ko mācīties un apbrīnot, bet manas emocijas ceru, ka sapratīsiet no turpmāk uzrakstītā.

Par mežu

Anna Āze daudzus sava mūža gadus ir nostrādājusi ar mežu saistītos amatos. Kundze ir bijusi gan mežsardze, gan kokaudzētavas vadītāja. Tāpēc tikai loģiski, ka šāds cilvēks, kurš par mežu zina visu, nu gandrīz visu, stāsta, rāda un izglīto par to citus. Dodoties pārgājienā pa Liepnas upes ieleju, Anna ar aizrautību mums stāstīja teju par katru koku, augu, strautu, rādīja dzīvnieku alas, lika ieklausīties putnu balsīs, sajust akmens sirds siltumu... Par to, ka mežs ir tā vieta, kur var rast veldzi dvēselei un miesai, bet Anna ir sava veida dziedniece, iznāca pārliecināties arī uz pašu ādas. Kad kolēģi sadzēla lapsene, Annas kundze nekavējoties dzēliena vietu apstrādāja ar turpat strauta krastā atrastajiem māliem, un pampums dažu minūšu laikā izzuda. To, ka ar melnajiem alkšņiem varot dziedēt rētas, bet ar sarkanajiem māliem locītavas – atcerēsies katrs mūsu grupas biedrs.

Par dzīvniekiem To, ko mežs mums neatklāja klātienē, devāmies iepazīt uz Žīguru bērnudārza telpās izveidoto Annas Āzes ekspozīciju. Te ir gan dzīvnieku izbāzeņi to dabiskās dzīvestelpas atainojumā, gan dzīvnieku ādas, pārnadžu ragi, mežsargu darbarīki no sendienu un mūsdienu darba gaitām, mežziņu formastērpi, sakaru līdzekļi, arī fotogrāfijas un veco mežsargu pieredzes stāstu pieraksti. Savienojumā ar Annas kundzes apbrīnojamo stāstītājas talantu, katrs sīkums šķiet interesants, vēsturiski nozīmīgs laikmeta liecinieks. Bez neskaitāmās literatūras, ko Anna Āze ir savākusi, viņa arī pati ir uzrakstījusi vairākas grāmatas par mežu un meža lietām. Saka, ka tā esot interesanta lasāmviela ne tikai mežsargiem un medniekiem, bet arī viņu sievām un bērniem.

Par nežēlību Kopš cilvēks sevi ir pasludinājis par visuvareno valdnieku zemes virsū, daudz kas dabā ir mainījies. Un, lai arī visi saprotam, ka tas ne ar ko labu beigties nevar – visi dabas resursi ir stipri ierobežoti, turpinām saimniekot nežēlīgi. Un te es negribu stāstīt par globālām lietām, bet gan par to, kas notiek tepat mūsu vai kaimiņa pagalmā. Saukļi: „Mežs ir Latvijas lielākā bagātība! Saudzēsim Latvijas mežus!”, bet kā ir patiesībā?! Kā zāģēja pirms 10 gadiem, tā zāģē šodien. Mežu zādzības ir brutālas – izcērt visu pārdošanai derīgo, bet cirsmas vietas atstāj nesakārtotas.

Ja valsts mežus izdodas nosargāt, tad privātos cērt bez žēlastības. Un ne jau tāpēc, ka maizei naudas trūktu, bet gan tīkojot ātru peļņu. Kaut arī šodien koksnes cena ir krietni kritusies, mežsargiem darba netrūkst. Par mežsargu darbu runājot, pirmkārt, krasi samazināts mežsargu skaits – tos kilometrus pa mežu noiet var ne kurš katrs sportists, bet mežsargam tā ir norma, kuru jāpilda stāvi vai krīti. Otrkārt, draudi un kukuļošana joprojām ir topā – tā teikt, piever acis, brālīt, citādi dabūsi galu. Koku stādīšana – arī te lepoties diži nevarot. Stāda jau stāda, bet kā, ko, cik, par cik un vai vispār jaunais mežs ieaug? Teiksiet, nav dzirdēts, ka neieaugtu – protams, ka sliktos piemērus medijos nerāda, īpaši, ja talkā piedalījušās kādas augstas amatpersonas. Taču arī tādi gadījumi ir! Darbs paveikts, atskaites nodotas un bezrūpīgi dzīvojam tālāk!  Kas notiek ar koku selekciju – piemēram, kokaudzētava Žīguros jau vairākus gadus ir slēgta.

Redz, bijusi nerentabla, jo pārāk tālu pierobežā. Un tas nekas, ka kādam visu pārdodot, izdevies iedzīvoties, lai arī kokaudzētavas potenciāls bijis neizsmeļams un ar materiāla kvalitāti apmierinātu klientu netrūcis, bet šīs jomas profesionāļiem nācies zaudēt darbu. Medību kultūra Latvijā. Kas ir īstas medības? Tās, kur mednieki vispirms dzīvnieku aplenc, tad dzen un tikai beigās nošauj - vai arī tās, kur atbrauc uz mežu „resnvēderu” bariņš lepnos džipos un medījumu saņem bez jebkādām pūlēm. Šādus medniekus nevar saukt par medniekiem. Tie ir primitīvi gaļas un trofeju meklētāji. Komerciālās medības arī Latvijā ieguvušas popularitāti. Turklāt, kurš gan var droši apgalvot, ka speciālos aplokos medībām audzēti dzīvnieki netiek mežā, nesakrustojas ar savvaļas dzīvniekiem un tādējādi neapdraud dzīvnieku populāciju. Un tā ir tikai daļa no tā, kas raisa domas par nežēlību.

Inga Kromane