Vairāk nekā 300 gadu vecā sala, ko ar pilsētu savieno 1976.gadā būvētais Salu tilts un kas agrākos laikos bija nozīmīgs zvejnieku ciemats, ir trīs ar pusi kilometrus gara un vidēji 200 metru plata. Tā stiepjas no Katlakalna līdz Vecrīgai, atrodoties starp Daugavu un Mazo Daugavu, izveidodamās Frīdrihsalai saplūstot ar Zaļo sēkli.

Salu tilts, ko padomju laikos dēvēja par Maskavas tiltu, Zaķusalu padarīja tik viegli pieejamu ikvienam rīdziniekam, kāda tā ir tagad – līdz salai var viegli aiziet kājām jebkurā gadalaikā. Salai kļūstot plaši pieejamai cilvēkiem, radās ideja to apbūvēt, uzceļot šodien tik labi pazīstamo, par galvaspilsētas ainavas simbolu kļuvušo televīzijas torni, kura uzbūvēšana izjauca tik ļoti zvejnieku ciematiņiem raksturīgo ainavu ar tās ieliņām un zivju žāvētavām. Tornis izvietojies agrākā Zaļā sēkļa teritorijā.

Rīgas Radio un televīzijas tornis jeb tautā arī dēvētais Zaķusalas tornis, kura augstums ir 368 metri, celts vairākus gadus. Tā celtniecības darbi uzsākušies 1979.gadā, bet pabeigti 1984.gadā, lai arī translācija no tā notiek tikai kopš 1986.gada. Ideja būvēt tik lielu torni radās jau tālajā 1967.gadā, pamatojoties uz padomju valstsvīru uzskatiem, ka toreizējā televīzijas stacija bijušajā Jelgavas teātrī Āgenskalnā esot pārlieku maza.

Pēc valstsvīru domām televīzijas tornis bija jāceļ ar mērķi palielināt pārraidāmo televīzijas un radio programmu skaitu, uzlabot apraides kvalitāti, palielināt apraides zonas, kā arī izmantot torni valsts nozīmes sakaru nodrošināšanai. Variantu par vietas izvēli bija daudz – gan Bābelītes ezera apkaime, gan Baložkalns un Ulbroka. Priekšroku Zaķusalai deva tāpēc, lai jaunais radio un televīzijas tornis kalpotu ne vien tā vajadzībām, bet arī kā tūrisma objekts. Celtnes vizuālo risinājumu radījis gruzīnu arhitekts K. Nikuradze.

Šodien Zaķusalas tornis, kas nodrošina radio un televīzijas signāla uztveršanu 96% no Latvijas teritorijas, ir augstākais ne vien Baltijas valstīs, bet visā Eiropas Savienībā.  Pārstaigājot Zaķusalu, ko var izdarīt aptuveni trīs stundās, jāapskata arī piemiņas veidojums cilvēkiem, kas 1991.gada janvāra naktīs šurp devās sargāt vienu no nozīmīgākajiem plašsaziņas līdzekļiem – televīziju. Šis veidojums ir stilizētas acis, kas raugās debesīs, un kura autors ir tēlnieks Igors Dobīčins. Pārmaiņas, kas norisinājās pēc tam, kad tilta un televīzijas torņa uzbūvēšana Zaķusalu padarīja par neatņemamu galvaspilsētas sastāvdaļu, skāra ne vien salas ainavu, bet arī iedzīvotājus – tajā mītošos zvejniekus.

Agrākā salas ainava ar tai raksturīgajām zvejnieku laivām, tīkliem, kuģīšu piestātni mainījās līdz ar brīdi, kad vienīgais veids kā sasniegt pilsētu vairs nebija tikai pārvietošanās ar kuģīti vai kamanām pa apledojušo Daugavu ziemā. Kuģīši no Zaķusalas kursēja arī uz Lucavsalu. Sala no viena gala līdz pat otram, ko agrāk iedalīja Zaķusalas krastmalā ziemeļaustrumos un Jumpravas krastmalā dienvidrietumos, ir visdažādāko dzīvnieku apdzīvota. Te manītas gan lapsas un zaķi, gan bebri, kā arī daudz dažādu sugu putni.