Šis bija trīs dienu brauciens. Igauņi malači – ceļi līdzeni, autovadītājam vienīgais uztraukums – neaizmigt pie auto stūres, pretstatā mūsu dižajiem ceļiem. Igaunijā maz ir neasfaltētu ceļa posmu, pat mazākas nozīmes ceļi ir asfaltēti.

Pirmajā dienā apmeklējām Munameģi.

Leģenda kā Kalevipoegs izveidoja Hānjas ainavu. Kalevipoegs (Kaleva dēls)- nezinu, no kurienes viņš tad nāca, iespējams, ka no Pleskavas, bet dēlu viņam šoreiz nebija- tā piekusa, ka nolēma atgulties, bet pagalvis bija nedaudz lēzens. Tāpēc viņš pievilka zemi ar rokām no abām pusēm, tā tapa Munameģis. Tā kā mušas un dunduri maisīja gulēt, Kalevipoegs grozījās gan turpu, gan šurpu- un tā radās Vaskna ezers. Kad viņš piecēlās un spēra pirmo soli, tur tapa Tuulijärv (Tūlijarvas ezers), bet otro soli- Tuhkrijärv (Tuhkijarvas ezers). Iespaidīgi, ka skaidrā laikā no torņa var redzēt gan Latviju, gan arī Krieviju… Apmeklējām Tartu – iespaidu daudz, gan vecpilsēta, gan jaunā apbūve. Pilsēta sakopta, joprojām turpina labiekārtošanu. Daudz interesantas idejas varētu smelties mūsu pilsētu „tēvi”, kaut vai tas kā aizvērt autobraucējiem ielas – glīti, simpātiski veidoti akmens bluķi.

Apmeklējām arī trīs ūdens kritumus (Valastes ūdenskritums

– jaunākais no visiem, radies meliorācijas ietekmē,

otrs - Jagalas (Jägala) ūdenskritums,

trešais – Keilas ūdenskritums) katrs no tiem atšķirīgs.

Pabijām Kivilī pelnu kalnos, kas radušies izstrādājot degakmeni – pelni savesti veidojot vairākus kalnus. Igauņi iecerējuši šos kalnus izmantot slēpošanas trašu veidošanai. No kalnu virsotnes skaidrā laikā var saskatīt Somu jūras līci.

Tālākais ceļš veda uz Rakveres pili, kas atrodas Igaunijas ziemeļos, ir kā 16. gadsimta tematiskais parks visai ģimenei. Viduslaiku pasaule ar loka šaušanas turnīriem, tuvcīņas ar šķēpiem un zobeniem un dārglietu meklēšanu. Pirmais iespaids piebraucot pie pils neko labu nesolīja – necilas drupas, bet iekšā mūs gaidīja pārsteigums: katram bija jāizvēlas viduslaiku tērps (augstmaņa, bruņinieka vai vienkārša strādnieka). Pils apmeklējuma laikā plašs stāstījums par pili, tās vēsturi, kā arī iespēja iejusties bruņinieku ādā. Katrā veselā stundā pilī uz ugunskura lielā katlā cep lielo pankūku, kuru izdala visiem pils apmeklētājiem. Mēs gan nedabūjām tās gabaliņu, jo aizkavējāmies pils iekšpusē…

Apceļojām Igaunijas jūrmalu, lai gan Igaunijai ir visgarākā jūras robeža, peldvietu ir ļoti maz. Jūrmala ir nepieejama vai nu dūksnāju (pie Tolses pilsdrupām), vai stāvo krastu dēļ. Nakšņojām jaukā kempingā „Emses” – pašā jūras krastā, jūrmala akmeņaina, bet smilšaina, var arī peldēties. Mums bija atsevišķas mājiņas ar četrām gultas vietām katrā, elektrību. Vakarā izkurināja pirti, lai varam nomazgāties.

2 diena

Brokastis pasniedza lielajā viesu mājā – burvīgas igauņiem vien raksturīgas brokastis – sākot ar igauņu putru, augļiem, dārzeņiem, sieru, gaļu… Ļoti jauka ir Palmses muiža, kuru īpašnieki bijuši latvieši Pāleni, kas cēlušies no Taurupes, īpašumā to ieguvuši 1648. gadā. Neparasta ainava vērojama, braucot uz Austrumiem aiz Tallinas pirms pagrieziena uz Kiiu pilsētiņu. Pašā ceļa malā atrodas Rebalas senkapi, kas saglabājušies no astotā un septītā gadsimta pirms mūsu ēras. Rebala ir viens no vecākajiem Igaunijas ciematiem, no kā nosaukuma cēlies arī Tallinas senais nosaukums Rēvele. Rebala arī arheoloģisko atradumu ziņā ir blīvākā vieta Igaunijā. 25 kvadrātmetru platībā šeit atrasts ap 3000 priekšmetu, no kuriem vecākajiem ir ap piectūkstoš gadu.

Trīsdesmit sešos Rebalas apbedījumos atrasti bronzas skūšanās naži un knaibles, kas raksturīgi Jitlandei Bronzas laikmeta noslēgumā. Daļa atrasto priekšmetu nākuši no dāņu teritorijām. Jautājums par Rebalas senkapos apbedīto cilvēku etnisko piederību vēl palicis neatbildēts. Apglabāti gan tie saskaņā ar Bronzas laikmeta cilvēka pasaules modeli: galvas uz ziemeļiem, sejas pret dzīvības devēju Sauli. Mirušos glabāja šķirstos, kam apkārt izveidota kaļķakmens siena. Cilvēks atrodas noteikta cikla centrā un redz vien viņam mūžīgi neaizsniedzamo horizontu. Pie senkapiem nogriežoties pa ceļu uz Kostiveri, apmēram simt metru attālumā no šosejas vērojama Ziemeļigaunijā ļoti izplatīta parādība – karsts (par karstu sauc ģeoloģisku procesu, kurā iežu šķīšanas rezultātā izveidojas pazemes tukšumi, pazemes upes, ezeri un iegruvumi). Mēs gan tikai varējām nojaust par to esamību, jo lielā zāle traucēja tos saskatīt pilnībā.

Rebalas apkaimē var redzēt upes aiziešanu pazemē un sekot tukšajai upes gultnei, kurā ir ne mazums īpatnēju veidojumu, plaisu, alu un sēņveida stabu. Apmeklējām arī Kiu ir mazākais cietoksnis Baltijā. Muižnieks to uzcēlis savas ģimenes aizsardzībai pret dzimtcilvēkiem. Tornim ir trīs stāvi un pagrabs, kurā var novietot pārtikas krājumus ilgākam laikam. Mūra biezums - 1 metrs. Tornī ierīkota jauka kafejnīca, kurā pasniedz slaveno Kiu olu liķieri.

Tālāk – Tallina, bet tas jau ir cits stāsts...