Jau kopš neatminajiem laikiem visā pasule tiek svinēti ziemas atnākšanas svētki. "Ziema" ir sens indoeiropiešu cilmes vārds, kura sākotnējā nozīme jau bijusi "ziema", "sniegs". Tam radniecīgi ziemas apzīmējumi ir sastopami leišu, prūšu, ukraiņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, poļu, krievu, grieķu, latīņu u.c. valodās. Mūsdienās vairāk Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas saistītas ar kristīgās baznīcas tradīcijām.

Ja vārda "ziema" izcelsme daudziem ir jaunums, tad visi noteikti zina, kas ir Ziemassvētku vecītis. Ziemassvētku vecītim (tētim vai mammai) ir arī savas rūpnīcas un darbnīcas, kur gatavo rotaļlietas, apğērbus, saldumus un taisa dāvanu paciņas. Savukārt Ziemassvētku eglītes tradīcija radās aptuveni 1000 gadus atpakaļ Vācijā. Amerikā egles ieradās no Anglijas, kur šo tradīciju savukārt ieveda princis Alberts. Tomēr paradums uzpost mūžzaļus kokus pastāvēja vēl ilgi pirms kristietības rašanās. Egle ir koks, kas kalpo kā starpnieks starp cilvēku un labo garu pasauli. Lūgumu labiem gariem var uzrakstīt uz papīra, to noslēpjot eglē. Tad jānostājas pie egles un jāapiet ap to pretēji pulksteņa rādītājam virzienā, pie tam vairākas reizes. Tas saistīts ar zīmes riņķošanu ap Sauli, lai mūs sadzirdētu labie, gaišie spēki - no kreisās uz labo pusi. Mūsu senči mājās mēdza ienest arī kadiķu zarus. Musdienās šī tradīcija ir pagānu un kristiešu tradīciju apvienojums.

Pirmais baznīcas ieraksts par egles izpušķošanu Ziemassvētkos ir datēts ar 1539. gadu. 17. gs., kad paraža par Ziemassvētku eglītes pušķošanu ienāca arī ģimenēs. No 18.gs eglītes rotā sāka izmantot vaska sveces. Ilgu laiku Eiropā ziemassvētku egles izpušķoja jau 21.decembrī, kas tiek saistīts ar pagānu tradīcijām (saulgrieži). Tikai vēlāk baznīca ņēma virsroku un egle tika greznota pirmajos ziemassvētkos, 25. decembrī. Latvijā egle, kā ziemassvētku galvenā rota katrā ģimenē, tika ieviesta 20.gs sākumā.  Pirmā eglīte, kura pieminēta rakstos, ir egle Rīgas Rātslaukumā, 1510. gada Ziemassvētkos. Egle bijusi rotāta ar papīra puķēm un pēc ceremonijas sadedzināta. Par pasākuma dalībniekiem zināms tikai tik daudz, ka tie bijuši vīri melnās cepurēs. 

 Kristus dzimtenei raksturīgs vienmēr bijis palmas zars. Ziemassvētku eglītes tradīciju, domājams, aizsācis Asīzes Francisks, kas 1222. gadā mežā izveidojis Jēzus dzimšanas skatu un pie silītes eglēs ielicis aizdegtas sveces. Kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirmskristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Mūsdienu bēru tradīcijās celiņu, pa kuru nesīs aizgājēju, kaisa ar egļu skujiņām, celiņa malās sprauž eglītes. Vēl 20. gadsimta sākumā ar eglītēm greznoja arī kāzu mājas priekšu. Un vēl nesen, tikai 19. gadsimtā, no Vācijas ienākusi tradīcija ir Ziemassvētku eglīte. Visas trīs tradīcijas ir ļoti senu pirmskristiānisma reliģisku uzskatu atspoguļojumi.  Eglīte Ziemassvētkos Pavisam jauna, tikai 19. gs. ieviesta paraža – uz Ziemassvētkiem mežā cirst eglīti, novietot to istabā un izpušķot. Nedrīkst neatzīmēt, ka šeit kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirmskristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Jo Ziemassvētki mūsu senčiem vispirms bija aizgājēju pieminēšanas laiks.  Par egļu sasaisti ar veļu kultu un atdzimšanas senajiem rituāliem liecina ziņas par senāk atzīmētu egļu nedēļu. Egļu nedēļa, saukta arī par skuju nedēļu, ir bijusi tūliņ pēc Miķeļa dienas, no 29. septembra līdz 6. oktobrim.

Viens no galvenajiem Ziemassvētku atribūtiem ir vīrelis sarkanā apğērbā, kurš pārvietojas ar ziemeļbriežu pajūgu   un dzīvo kautkur ziemeļos. Mūsdienu Santa Klausu, 1931. gadā, radīja kompānija "Coca- Cola", lai Ziemassvētku laikā varētu reklamēt "Coca- Colas" dzērienus. Savukārt paša Santa Klausa jēdziena pēdas meklējamas tālā senatnē. Viss sākās mūsu ēras 4.gadsimtā Smirnā (tagadējās Turcijas teritorijā), kur dzīvoja bīskaps Nikolass, bagāts un dāsns cilvēks, kurš ļoti mīlēja bērnus. Vēlāk ortodoksālā baznīca Svēto Nikolasu pasludināja par brīnumdari un cēla augstā godā. Vācijas protestantiskajā daļā Svētais Nikolass kļuva pazīstams kā der Weinachtsmann, jeb Ziemassvētku vecītis. Anglijā viņu pazina kā Ziemassvētku tēvu. Pēc tam kopā ar Holandes ieceļotājiem viņš nonāca Amerikā, kur kļuva par tagad tik zināmo Santa Klausu. Viņš raksturots kā labdaris, kurš Ziemassvētku naktī dodas pie bērniem kamanās, ko velk astoņi brieži. Viņš iekļūst mājās caur skursteņiem, lai atstātu dāvanas zeķēs, ko bērni izkāruši pie kamīna.  Sākot ar 1950.gadu, Santa Klauss pārcēlās uz dzīvi Napapiiri un arī ārpus Ziemassvētkiem sāka pieņemt viesus. Sākot ar 1985.gadu, apmeklētāju pulks pieauga tik ļoti, ka Lapzemē atklāja īpašu Santa Klausa biroju. Viņš tur uzturas visu gadu, lai uzklausītu, ko bērni grib saņemt dāvanā Ziemassvētkos.

Ziemassvētku tradīcijas pasaulē

Senos latviešu Ziemassvētkus laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas. Tā kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki pamazām sajaukušies ar latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem, un tagad mēs tos svinam ne vairs īstajā, astronomiskajā saulgriežu dienā — 22. decembrī —, bet gan 24. decembrī. Arī pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās pirms nieka 100–150 gadiem. Galvenās latviešu tautas Ziemassvētku tradīcijas ir svētku naktī ēst deviņus ēdienus, starp kuriem noteikti jābūt zirņiem, pīrāgiem un cepetim, kā arī vilkt bluķi, iet čigānos jeb budēļos un dāvināt dāvanas. Līdzīgas tradīcijas sastopamas arī dažās citās valstīs, taču ir arī milzums citu Ziemassvētku svinēšanas tradīciju, par kurām mēs nemaz neesam dzirdējuši. Tādēļ piedāvājam Jums iepazīties ar veidiem, kā šos svētkus svin citur pasaulē.

Svinības Grieķijā

Grieķijā, kur kristiešu lielākā daļa ir pareizticīgie, gatavošanās Ziemassvētkiem notiek pēc Austrumu Baznīcas tradīcijām. Pirms Ziemassvētkiem grieķu kristieši ietur 40 dienu gavēni. Tam noslēdzoties, Ziemassvētku priekšvakarā tiek kautas cūkas un gatavoti dažādi cūkgaļas ēdieni. Pirms Ziemassvētku maltītes, grieķi dalās „Kristus maizē” – hristopsomo, tā ir raudzētā dažādas formas maize, uz kuras garozas tiek iegravēti krusti un tā tiek izdekorēta. Ziemassvētku eglītes Grieķijā ir retums. Kā galvenais Ziemassvētku simbols ir sekla koka bļoda, kas auklā pakārta istabas vidū. No bļodas nokarājas bazilika zariņš, kas tiek aptīts ap koka krucifiksu. Bļodā tiek ieliets nedaudz svētīta ūdens, kas šo zariņu reizē saglabā svaigu. Reizi dienā kāds no ģimenes locekļiem izņem no svētītā ūdens krucifiksu un bazilika zariņu un apsmidzina istabas. Grieķijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, kristīgās tradīcijas ir cieši savijušās ar senajām tautas tradīcijām un tās viena otru neizslēdz. Ar tautas tradīcijām ir saistīta arī šī īpašā mājas svētīšana. Grieķi uzskata, ka šādi tiek atvairīti killandzaroji – ļaunie gari, kas pieņēmuši nelielu rūķīšu izskatu, 12 dienu laikā no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai, klaiņo pa mājām. Tāpat killandzaroju atbaidīšanai visas šīs 12 dienas – gan dienu, gan nakti pavardā tiek kurināta uguns. Ziemassvētku vakarā Grieķijas ciematos bērni ceļo no mājas uz māju un dzied kalandas, metāla trijstūru un nelielu māla bungu pavadījumā. Namu saimnieki bērnus parasti apdāvina ar saldumiem un žāvētiem augļiem.

Svētku tradīcijas Irānā

Irānā kristieši Ziemassvētkiem sāk gatavoties 1. decembrī. Šī ir gavēņa diena, kurā viņi atturas no dzīvnieku izcelsmes produktiem. 1. decembris tiek saukts par „mazā gavēņa dienu” pretēji Lielajam Gavēnim pirms Lieldienām. Tāpat, pēc Ziemassvētku dievkalpojuma, 25. decembrī seko „mazie svētki”, jeb svinīgas Ziemassvētku pusdienas. Izceļot vārdu „mazais”, kristieši Irānā vēlas akcentēt, ka lielākie svētki kristiešu gada kalendārā tomēr ir Lieldienas – Kristus uzvaras pār nāvi un augšāmcelšanās svētki. Irānā Ziemassvētkos necenšas apmainīties ar dāvanām. Irānā netrūkst arī vietējo ticējumu un paražu. Ziemassvētku vakarā vairākas kristiešu ģimenes mēdz sapulcēties kopā un vienam no bērniem tiek uzticēts lasīt Svēto Rakstu fragmentus par Jēzus dzimšanu. Visi pārējie klausoties, rokās tur aizdegtas svecītes. Pēc Svēto Rakstu noklausīšanās, pagalmā tiek iekurts ugunskurs no ērkšķu zariem. Kristīgie irākieši pulcējas ap to un dzied Ziemassvētku dziesmas. Ja ērkšķi degot, pārvēršas pelnos, tad tiek uzskatīts, ka nākamais gads būs veiksmīgs. Tiklīdz ugunskurs ir izdedzis, katrs svētku dalībnieks cenšas pār to pārlekt trīs reizes un iedomāties kādu vēlēšanos.

Kā Ziemassvētkus svin Anglijā

Lielbritānijā, kur ikvienā mājā parasti ir kamīns, bērni vakarā pie tā uzkar savas zeķītes. Ziemassvētku naktī pa kamīna skursteni istabā ieveļas Santa Klauss un piepilda zeķītes ar dāvanām un saldumiem.  Ja naktī kāds paliek nomodā, tad var sastapt arī pašu dāvanu licēju. Francijā, kur klimats ir siltāks un mājās nav kamīnu, Ziemassvētku vakarā bērni savas kurpītes izliek aiz durvīm un no rīta skrien skatīties, ko Tēvs Noels tur ielicis.Līdzīgi kā Latvijā, bērni ziemassvētku vecītim raksta vēstules, bet tās nevis dod vecākiem nosūtīšanai, bet iemet kamīnā. Vēstles saturs līdz ziemassvētku vecītim nokļūst ar dūmiem.

Īrijā

Katrā logā tiek novietotas aizdegtas sveces, kas simboliski ir kā ceļa rādītājs Jāzepa un Marijas mājvietas meklējumiem pirms Jēzus piedzimšanas. Pēc īru tradīcijāmsveces jāaizdedzina ģimenes jaunākajai atvasītei, bet nodzēst šīs sveces drīkst tikai jauna meitene, kuras vārds ir Marija.  Īri egli neizmetlīdz 6.janvārim, kas mums zināma kā Zvaigznes diena, savukārt, Īrijā tiek dēvēta par Mazajiem,jeb sieviešu Ziemassvētkiem. Šajā dienā visus darbus veic tikai vīrieši, sievietēm ļaujot atpūsties. Egles izmešana pirms 6.janvāra tiek uzskatīta par slitu zīmi, kas nākamajā gadā var nest dažādas likstas. Arī īri sagaida Ziemassvētkus, tāpat kā mēs, pie bagātīgi klātiem galdiem. Senāk katrs īrs Ziemassvētkos saņēma savu "auglības rausi", kas tika cepts speciāli šim vakaram, līdzīgi kā latvieši cepa apaļos raušus, kas skaitījās saules, līdz ar to arī auglības simbols. 26.decembrī, Svētā Stīvena jeb Paceplīša dienā, ļaudis priecājas, dziedot, dejojot un ejot rotaļās. Agrākos laikos šajā dienā īru zēni, ģērbušies netīrās drēbēs, nosmērētām melnām sejām un simbolisku paceplīša ligzdu rokās, devās no mājas uz māju (līdzīgi kā mūsu budēļi), dejojot un dziedot, kā arī vācot dažādus našķus un naudu, kas it kā domāti paceplītim. Protams, patiesībā našķus apēd bērni, paceplītim šeit tīri simboliska nozīme. Dažviet Īrijā šis zēnu gājiens sastopams arī mūsdienās.

Kā Ziemassvētkus svin Francijā

Francijā tāpat kā Holandē, bērni savas kurpītes izliek aiz durvīm, taču dara to Ziemassvētku vakarā, lai no rīta skrietu skatīties, ko Tēvs Noels tajās ielicis. Līdzīgi kā latviešiem, arī francūžiem ir Ziemassvētku bluķis, taču atšķirībā no mūsu ozolkoka bluķa, Francijā tas ir ēdams. Šāds bluķis tiek veidots kā rollbiskvīts, kas pārliets ar šokolādes glazūru un izrotāts ar no marcipāna gatavotām Meža rūķīšu figūriņām un sēnītēm.

Kā Ziemassvētkus svin Spānijā

Spānijā, tāpat kā citās valstīs, kur vairums iedzīvotāju ir katoļticīgie. Dažādās sabiedriskās vietās tiek iekārtots miniatūrs Betlēmes attēlojums, kur redzama kūtiņa ar aitiņām, govīm, ganiem, Jāzepu, Mariju, Jēzus bērniņu, kurš tikko dzimi un trīs Austrumu gudrajiem ķēniņiem. Svētki Spānijā sākas jau 22.decembrī, kad katrs spānis piedalās nacionālajā svētku loterijā. Ziemassvētku vakarā galdā tiek likts jēra cepetis un, protams, šampanietis. Pusnaktī daudzi Spānijas iedzīvotāji dodas uz nakts misi, lai godinātu Jēzus piedzimšanu.  dāvanas Spānijas bērni saņem 5. janvāra vakarā, Zvaigznes dienas priekšvakarā. Bērni savas kurpītes piepilda ar salmiem. Naktī ar salmiem mielojas Triju Karaļu kamieļi. Karaļi pateicībā par kamieļu pabarošanu atstāj bērniem dāvanas. Spānija bērni ļoti labi uzvedas tieši decembrī, jo Ziemassvētku vecītis ir ļoti vērīgs. Ja izrādīsies, ka bērns ir slikti uzvedies, dāvanas vietā zeķē viņš var saņemt tikai vienu kartupeli.

Kā Ziemassvētkus svin Itālijā

Itālijā dāvanas tiek gaidītas tikai 6. janvārī un tās nes ragana Befana, kas lido uz slotas kāta.   Ragana (la befana), bērnus apdāvina ar dāvanām un saldumiem, ja tie iepriekšējā gadā bija uzvedušies labi, vai ar oglēm (cukura graudiņiem melnā krāsā), ja tie iepriekšējā gadā nebija uzvedušies slikti. Leģenda vēsta, ka Austrumu gudrie prasīja raganai ceļu un aicināja viņu pievienoties sveikt jaundzimušo jūdu ķēniņu, bet savas aizņemtības dēļ tā viņiem atteica. Vēlāk, pārdomājot, viņa centās sameklēt Austrumu gudros un jūdu ķēniņu, bet tā arī neatrada. Turpinot savus meklējumus, viņa turpina visiem labajiem bērniem pasniegt našķus. Bērni pie kamīna atstāj savas kurpes, un ragana tās piepilda ar dāvanām un saldumiem.  Ziemassvētku periodā nav viena, konkrēta ēdiena, kurš tiktu gatavots un pasniegts visos reģionos. Kopīgs ir tas, ka svētku ēdienam ir jābūt ļoti bagātīgam, sulīgam, vizuāli skaistam un apetīti rosinošam. Galvenās sastāvdaļas – dažādu veidu pasta, sezonas dārzeņi (baklažāni, ziedkāposti, brokoļi, sparģeļi, artišoki, pākšaugi), gaļa (vista, trusis, jērs), zivis, augļi (citrusu augļi), rieksti un, protams, ļoti, ļoti daudz un dažādu saldumu, no kuriem daži var būt pat īsts mākslas darbs, kas tiek realizēts reizi gadā – tieši šajā periodā

 Vācija

Vācijā Ziemassvētki ir gada svarīgākie un nozīmīgākie svētki, kuri sākās ar Adventu un pirmās sveces iedegšanu Adventes vainagā. Arī bērni gaida šos svētkus, jo sākot no 1. decembra tiem katru dienu ir atļauts atvērt vienu durtiņu Adventes saldumu kalendārā un Adventes laikā rakstīt Ziemassvētku vecītim vēlamo dāvanu sarakstu. Adventes svētdienās visa ģimene sanāk kopā, dzer karstu tēju, kakao vai punšu, ēd cepumus, piparkūkas un Vācijas tradicionālo Ziemassvētku kēksu – Stollen. Šajās dienās ģimenes atpūšas un lasa bērniem priekšā Ziemassvētku dzejoļus. 5. decembrī bērni pie savu istabu durvīm vai kamīniem izkar tīras zeķes cerībā, ka Svētais Nikolauss tās pa nakti piepildīs ar saldumiem un augļiem. Tāpēc 6. decembri dēvē par Svētā Nikolausa dienu. Egle tiek pušķota, vēlākais, Ziemassvētku vakarā, un šī tradīcija ir radusies 17. gadsimtā. Zem eglītes tradicionāli tiek simboliski izveidota Jēzus dzimšanas vieta – kūts ar silīti. Bieži vien pēc eglītes izrotāšanas bērni šajā istabā vairs visu dienu netiek ielaisti, lai Kristus bērns vai Ziemassvētku vecītis varētu mierīgi aizdegt sveces un salikt zem eglītes dāvanas. Lai gan daudzi cilvēki Vācijā baznīcu apmeklē reti, Ziemassvētku vakars ir tā reize gadā, kad aiziet pat tādi, kuri to ikdienā nedara. Vācijā nav kāda viena tradicionāla ēdiena Ziemassvētku vakaram. Daudzās ģimenēs ir izveidojušās savas tradīcijas attiecībā uz ēdieniem, pie kurām pieturas gadiem, savukārt citas ģimenes vairāk eksperimentē un katru gadu meklē jaunas idejas un receptes svētku galdam. Svētku galdā (ne tikai Ziemassvētkos) bieži vien tiek likta karpa un kartupeļu salāti, neiztrūkst arī mazās desiņas un sardeles. Bieži vien nopietnākas pusdienas tiek gatavotas pirmajā un otrajā Ziemassvētku dienā. Tad nereti galdā ceļ zoss vai tītara cepeti ar klimpām un sarkanajiem kāpostiem.

Austrija un Šveice

Šveicē Ziemassvētki ir ļoti nozīmīgi svētki, ko gaida katra ģimene. Līdzīgi kā Austrijā, arī Šveicē dāvanas nes Kristus bērns, nevis mītiskais vecītis. Neizpaliek egles pušķošana un gardas maltītes gatavošana. Būtiska tradīcija šajā valstī ir kopīga muzicēšana un dziedāšana ģimenes lokā svētku vakarā. Šveicē iemīļots ēdiens uz svētku galda ir fondī. Arī Austrijā Ziemassvētkus ļoti gaida un tradīcijas ievēro pedantiski. Lielākoties svētku galdā svētvakarā tiek celtas karpas, zosis, pīles un cepti tītari. Vakariņas parasti noslēdz zupa, piemēram, klimpu zupa, un kāds deserts.

Dānijā

Dānijā bērnus Ziemassvētkos izklaidē rūķītis Jūlenise ar saviem negantajiem jociņiem, tāpēc iepriekšējā naktī tiek atstāts pudiņš, lai viņš nebūtu tik dzēlīgs. Tad Jūlenise izjoko tikai pieaugušos, bet bērniem atstāj dāvaniņas.

Somija

Nozīmīgākās vakara sastāvdaļas ir saunas apmeklēšana un Ziemassvētku dievkalpojums. Daudzas ģimenes šajā laikā apmeklē ari kapus, lai pieminētu mirušos. Pusdienās tiek ēsta cūkgaļa, kurā noslēpta mandele. Tas, kurš mandeli atrod - tam jādzied dziesma. Somijā Ziemassvētku eglīti mājās uzstāda tikai Ziemassvētku vakarā. To izrotā ar vizuļiem, papīra karogiem, konfektēm, āboliem un citiem augļiem, kā arī svecītēm. Ārā pie mājās bieži kādam stabam tiek piesiets saišķītis graudu, sēklu un riekstu putniem, lai palīdzētu tiem pārvarēt aukstāko ziemas posmu. Kādreiz zemnieki mēdza nesākt savas Ziemassvētku vakariņas pirms nav paēduši putni. Mielasts tika sākts tiklīdz debesīs parādījās pirmā zvaigzne. Pēc vakariņām pie ģimenēm mēdz ierasties Joulupukki - somu Ziemassvētku vecītis. Viņš atved Ziemassvētku dāvanas, kuras tiek noliktas zem eglītes, un vēlāk vakara gaitā arī atvērtas.

Kā Ziemassvētkus svin Zviedrijā

Zviedru bērniem dāvanas nes rūķīši, kas dzīvo zem mājām apakšā. Ziemassvētkos tie apdāvina bērnus, taču, lai dāvanu saņemtu, visu gadu labi jāuzvedas, jo rūķīši visu redz un zina.

Čehijā

Čehijā 6. decembrī ir Svētā Mikulaša, bērnu un jūrnieku aizbildņa, diena. Šajā dienā pilsētu un ciemat var sastapt Mikulaša, eņģeļu un bīskapa tērpos pārģērbušos cilvēkus, kas izvaicā, kā tie uzvedušies šajā gadā. Tie, kuri bijuši paklausīgi - saņem konfektes.

Francijā

Francijā Ziemassvētku eglītes vietā mājās drīzāk uzstāda dekoru ar Jēzus piedzimšanas ainu - silīti ar bērniņu, Austrumu gudros un dienā paklausīgie bērni tiek pie mazām dāvaniņām, bet lielās tiek pataupītas Ziemassvētkiem. Nikolasa palīgs ir nikns vīrelis ar žagariem, kas zin, kā bērns uzvedies. Francijā Ziemassvētki ir svarīgākie svētki ģimenē. Ziemassvētku vecīti Francijā sauc par Père Noël, un dāvanas viņš nenes maisā, bet gan lielā grozā uz muguras. Ļoti sena tradīcija ir Ziemassvētku dienās kamīnā lēni dedzināt resnu malkas bluķi un pelnus beigās izkaisīt uz lauka, kas nozīmē laimi un labu ražu. Bet šī tradīcija tiek atzīmēta tikai laukos. Pilsētā bluķi nededzina, bet gan pērk vai gatavo paši tradicionālāko Ziemassvētku kūku bûche de Noël jeb kūku, kas izskatās līdzīga malkas pagalei. Ziemassvētkos galdā tiek celtstītara cepetis ar kastaņiem vai gaiļa cepetis ar plūmēm, neiztrūkst arī austeres un dažādas pastētes. Protams, foie gras un vīns. Pēc vakariņām ģimenes tradicionāli dodas uz pusnakts dievkalpojumu jeb Messe de minuit.

Austrālija

Austrāliešiem ir izkopta alternatīva svētku programma, kura sākas jau decembra sākumā. Tā kā dabīgās egles iegāde ir ļoti dārgs prieks, ģimenes iegādājas un pušķo mākslīgās eglītes. Kad egle izpušķota, zem tās sāk likt dāvanas, kuras nereti tur glabājas pat 1–4 nedēļas, līdz īsto svētku sākumam. Bērni šo nedēļu laikā aizgūtnēm min, kuram būs kura dāvana, kas tajā varētu būt iekšā. Arī mājas Austrālijā tiek rotātas gan no iekšpuses, gan ārpuses. 24. decembra vakarā bērni pie mājām izliek burkānu, pienu un kēksu, lai iepriecinātu Ziemassvētku vecīti un viņa „ziemeļbriežus” (kuri Austrālijā ir 6 balti ķenguri). 25. decembra rītā neviens bērns Austrālijā ilgi neguļ. Ziemassvētku vecītis ir katram sarūpējis dāvanas lielā maisā un maisu nolicis pie gultas. Dienas gaitā visi satiekas, rīko barbekjū un piknikus un vēlreiz dala dāvanas, šoreiz tās, kuras sarūpējuši paši, nevis Ziemassvētku vecītis.

Lietuvā

Lietuvā Ziemassvētku jeb Kaledu vecītis ar saviem palīgiem nāk svētku rītā. Lai saņemtu dāvanu, bērniem ir jāuzdejo vai jānodzied dziesma.

Igaunija

Adventes laikā bērni izkar zeķes, lai elfi tiem varētu atstāt tajās dāvanas katru dienu - saldumus, rotaļlietas un reizēm grāmatas. Viena no tradīcijām ir izkārt zeķes pa logu, iespējams, lai tādā veidā neradītu Ziemassvētku elfiem problēmas ar iekļūšanu mājās. Ziemassvētku vakarā zem eglītes parādās dāvanas, kuras tur nemanīti nolicis Jőuluvana - Ziemassvētku vecītis. Vecītis Igaunijā ierodas no Lapzemes lielās kamanās ar lielu dāvanu maisu. Neparasta tradīcija ir arī salūts, kurš vērojams jau Ziemassvētku vakarā, ne tikai Vecgada vakarā, kā tas pieņemts Latvijā.

Brazīlijā

Arī Brazīlijā dāvanu nesēju sauc Tēvs Noels. Ierasta tradīcija Brazīlijā draugu vidū un ģimenes lokā ir tā dēvētais 'amigo secreto' (slepenais draugs). Decembra sākumā spēles dalībnieki uzraksta savu vārdu uz papīra. Katrs no dalībniekiem pēc tam izlozē kādu no papīriem (bet citiem neatklāj tās personas vārdu, kas uz tā rakstīts). Mēneša laikā dalībnieki, kas izvilkuši citu vārdus, sarakstās izmantojot segvārdus. Ziemassvētkos ģimene un draugi sanāk kopā, lai atklātu, kurš ir to slepenais draugs un uzdāvātu šiem draugiem īpašu dāvanu. Kādreiz dievbijīgie katoļticīgie gāja uz pusnakts dievkalpojumu sauktu 'Missa do Galo' (Gaiļa dievkalpojums). Tas nosaukts šai vārdā, jo gailis paziņo par jaunas dienas atnākšanu un šis dievkalpojums beidzas 01:00 Ziemassvētku rīta.  Dievkalpojumi ir arī 25. decembrī no rīta un pēcpusdienā.

Polijā

Polijā Ziemassvētku vakarā bērni sagaida pirmo zvaigzni debesīs - tās parādīšanās - tas nozīmē svētku vakariņu sākumu. Zem galdauta liek salmus, lai atgādinātu, ka Jēzus piedzima kūtī. Šajā vakarā bērni pārģērbjas par ķēniņiem, velniem un enģeļiem un apstaigā kaimiņu mājas, lūdzot naudu vai cienastu.

Kā Ziemassvētkus svin Meksikā

Meksikā bērniem, lai tiktu pie dāvanām, aizsietām acīm un garu nūju rokās, jāaizsniedz liela spilgti izkrāsota krūze saukta par pinatu, kas piekarināta pie griestiem. Tā nu jādabū lejā. Krūze, protams, ir pilna ar saldumiem un dāvanām.

ASV

Kristīgā Amerika iesākumā nesvinēja Ziemassvētkus. Sodīja pat ar naudas sodu par svinēšanu. Pēc žurnālistu datiem, Ziemeļamerikas kolonisti-puritāņi sākotnēji ne tikai nesvinēja Ziemassvētkus, bet no 1659. līdz 1681.gadam publiska Ziemasvētku atzīmēšana Bostonā tika sodīta ar naudas sodu. Savukārt 1789. gada 25. decembrī ASV Kongress sanāca uz savu pirmo sēdi, neliekoties ne zinis par svētkiem. Ziemassvētkus tur sāka iemīļot tikai 19. gadsimtā. ASV ļoti strauji „aizņēmās” no citām valstīm tradīcijas: no Skandināvijas – bluķa dedzināšanu, no Anglijas – āmuļu karināšanu virs durvīm, no Meksikas – kamīna rotāšanu ar zvaigznēm un no Vācijas – tradīciju par egles iegādi un pušķošanu. Ziemassvētku vakarā bērni pie kamīna pakarina zeķes un cer, ka Santa Klauss nākamajā rītā tās būs piepildījis ar dāvanām. Kad dāvanas saņemtas, ģimene sēžas pie svētku galda, un mielojas ar tītara cepeti. ASV Ziemassvētku diena ļoti maz atšķiras no Pateicības dienas.

Latviešu Ziemassvētku ticējumi

Lai naudas nekad netrūktu, Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot.

Ziemassvētkos jāvelk jauns krekls, kaut arī tas būtu zili melns; Lieldienās jāvelk balts, kaut arī vecs.

Ziemassvētkos vajag devinas reizes ēst, tad būs bagāts.

Ja Ziemassvētkos plēš skalus , tajā gadā duras skabargas.

Vajag ēst zirnus - tad būs daudz naudas.

Lai būtu daudz naudas, tad Ziemassvētku vakarā melns kaķis jānes uz baznīcu.