Ērika Ito ir 22 gadus jauna apmaiņas studente no Japānas. Ar viņu tiekos kādā Rīgas kafejnīcā, lai pārrunātu nesenās zemestrīces notikumus. ”Esmu šeit kopš pagājušās vasaras, jau paspēju izbaudīt pirmo ziemu 20 grādu salā. Tas bija kaut kas neticams”, par nokļūšanu šeit sajūsminās Ērika.
„Studiju laikā Japānā dziedāju korī, kur diriģents mūs iepazīstināja ar dziesmu „Pūt, vējiņi”. Patika, kā skan, ļoti plūstoši un melodiski. Zinu gan tikai pāris vārdu- pūt, debesis. Mana specialitāte ir fonētika, tādēļ izlēmu, ka jāiemācās runāt latviski”. Tieši tobrīd Latvijas vēstniecība Japānā atklāja latviešu valodas kursu iesācējiem. Ērika pieteicās. „Sākums bija ļoti, ļoti grūts, taču laika gaitā sapratu, ka vēlos braukt uz Latviju un studēt arī kultūras vēsturi,” stāsta Ērika. Viņa ir pārsteigta par to, cik daudz cilvēku šeit runā krieviski. ”Te, pie mums, ir tikai viena nacionalitāte. Protams, tūristu ir daudz, tāpat kā iebraucēju no Korejas, bet pārsvarā mēs runājam tikai japāņu valodā”.

Ērikas dzimtā pilsēta ir Čiba, kur viņa mitinās kopā ar ģimeni- tēvu Varoni, mammu Irēnu un māsu Marisu. Viņa uzreiz atvainojas, sakot, ka tie gan nav viņu īstie vārdi. Japāņi nelabprāt atklāj privātu informāciju svešiem cilvēkiem, baidoties, ka tā tiks apdraudēta. Stāstot par māju sajūtu, Ērika min: ” Būt Čibā man ļoti patīk. Mans tēvs ir no Japānas rietumiem, kur izplatīts diezgan spēcīgs dialekts, līdz ar to mājās dzirdu divas valodas. Tas izklausās pēc viena liela trokšņa, pie tam mēs ar vecākiem daudz jokojam un pļāpājam. Cilvēki šeit atklāti smejas ļoti reti, ja nu vienīgi pasmīn klusībā pie sevis”, stāsta Ērika.
Viņa ar lepnumu stāsta par saviem vecākiem. Abi ir angļu valodas pasniedzēji Chibas vidusskolā. ”Mani vecāki ir iepazinuši amerikāņu kultūru, līdz ar to mājās valda diezgan brīva gaisotne. Viņiem nav nekādu problēmu izrādīt jūtas mūsu klātbūtnē. Japāņu pāri uz ielas nekad neskūpstās un neiet, rokās sadevušies. To darot, var izpelnīties sašutumu vai dzēlīgas piezīmes. Mans reģions vispār ir diezgan izolēts, un normālā situācijā mēs īpaši nekomunicējam viens ar otru, uz ielas paklanāmies un ejam tālāk katrs savu ceļu.”

Kad jautāju par bērnības atmiņām, kā spilgāko piedzīvojumu Ērika min krāsaino bērnu grāmatu lasīšanu. Mīļākā no tām viņai ir stāsts par divām pelēm Guri un Gura, kuras staigā kā cilvēki, uz divām kājām. „Pa ceļam uz mežu viņas atrada milzīgu olu, kuru pēc tam sacepa pankūkās. Latviešiem, starp citu, tās ir ļoti plānas un milzīgas. Man gan šķiet, pankūkām ir jābūt ļoti, ļoti biezām. Kā spilveni”. Maza būdama, Ērika ar vecākiem dzīvojusi skolotājiem domātā ēkā, kuru nodrošinājusi valsts. „Tā māja bija ļoti veca un ar caurumiem sienā. Kad tēvs mums mazgāja muguras, pa vannasistabu rāpoja tarakāni. Ar māsu skaļi spiedzām”, smejas Ērika, ar pirkstiem imitējot kukaiņu rāpošanu.

Pēc jautājuma par Japānas 11. marta traģēdiju, Ērika min, ka visu šo laiku bijusi Latvijā, uzsverot, ka nejūtas kā upuris. ”Todien es pamodos kā parasti, ieslēdzu savu datoru un piepeši redzu ziņas par to, kas noticis. Uzreiz zvanīju vecākiem un draugiem, lai gan telefonsakari tobrīd bija slēgti. Vēlāk izdevās nosūtīt e-pastu, tad arī uzzināju, ka ar maniem vecākiem viss ir kārtībā. Čibas pilsēta atrodas samērā tālu no notikumu epicentra”.
Japānas translāciju organizācija NHK ik dienas pārraida „avārijas programmu”, kas darbojas 24 stundas diennaktī. „Brokastu laikā regulāri sekoju līdzi jaunumiem. Pie mums ir izstrādāta speciāla trauksmes sistēma šādiem gadījumiem, kas spēj uztvert pat mazāko vibrāciju, kas liecinātu par zemestrīces tuvošanos. Tagad signāls skan visu laiku. Maniem vecākiem jau ir trauma no tās skaņas vien” ,īsi iesmejas Ērika. ”Māsa pa telefonu stāstīja, ka todien bijusi lekcijās universitātē. Viņas skola atrodas netālu no piekrastes. Pēc otrā grūdiena studenti jau bija evakuēti no telpām. Zeme esot kustējusies it kā pretstatus, divos virzienos, līdz brīdim, kad no plaisām izsprāgusi spēcīga ūdens šalts. To visu izdzirdot, sajūta bija sirreāla. Kā ar 11. septembri, kad tu pat nespēj noticēt, ka tas patiešām notiek īstenībā”, rāmi nosaka Ērika.

Sakarā ar neseno Fukušimas AES avāriju vairāki Ziemeļaustrumu uzņēmumi ir apturējuši darbību, tostarp pārtikas ražotāji. Šajos reģionos agrikultūra līdz šim ir dominējošais ražošanas veids. Lai nodrošinātu iztikšanu, Tokijas iedzīvotāji iepērk produktus vairumā, īpaši- dzeramo ūdeni. Sakarā ar vairāku transporta līniju slēgšanu ir traucēta arī vairāku produktu piegāde. ”Japāņiem normāla dzīve tagad ir retums, tā vien šķiet, ka ikdiena ir kas ļoti, ļoti īpašs,” skumji nosaka Ērika.”Veciem cilvēkiem ir grūti, viņi parasti pērk jau gatavo ēdienu, jo tā ir vienkāršāk. Tagad ar to ir grūtības”.

Uzturies Latvijā, Ērika ir saņēmusi daudz līdzjūtību un laba vēlējumu, kolīdz cilvēki atpazīst viņas tautību. ” Vienu dienu aizgāju uz centrāltirgu, lai nopirktu ziedus draugam dzimšanas dienā. Satiku kādu pavecāku krievu pāri, kuri, sapratuši, ka esmu japāniete, turpat nopirka man ziedus un uzdāvināja. „Maksimā”, savukārt, kāds vecs vīrs uzmundrināja, sakot, lai koncentrējamies uz drīzu atjaunošanos. Kā vēlāk noskaidrojās, bijis Černobiļas upuris”.
”Japāņi jau no mazotnes tiek gatavoti saglabāt mieru un strādāt kopā. Arī šobrīd, kopīga mērķa vārdā, īpaši tiecoties atgūt normālu dzīvi, viņi ir gatavi daudz strādāt, lai pēc iespēja ātrāk atgūtu normālu dzīvi. Protams, katrs pārdzīvo un baidās par sev tuvajiem, bet šīs bēdas ir ļoti privātas,” ir pārliecināta Ērika.