Daudzi brīnās un ir neizpratnē, ja kādam pasaku, ka tagad, ziemā, kad sniegs ir līdz ceļiem un aukstums kož vaigos, esmu izdomājusi aizbraukt uz jūru vai kaut kur citur, nelielā ceļojumā. „Ko gan tagad var darīt pie jūras?” viņi pārsteigti vaicā, droši vien, domādami, ka es nezinot – labākais laiks pastaigām un gulšņāšanai pludmalē esot vasara. Tik muļķīgi, kad jāskaidro – arī ziemā pie jūras ir forši un interesanti, un, ja kāds netic, lai pārliecinās pats, man tādos gadījumos niez mēle pateikt.

            Neviens jau nav teicis, ka jūra un pludmale ir radīta vienīgi vasarai, arī piesnigušās un aukstās ziemās tās pastāv un „dzīvo”. Tāpat kā, mijoties gadalaikiem, mainās koki, pļavas un cilvēki – noskaņās un apģērbos, mainās arī jūra. Tas ir vissaistošākais – vērot kā  tā pārvēršas, kāda tā ir pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā. Vērot un pretstatīt vasaru ar ziemu – cilvēku pārpildītās un skaļās pludmales ar sniega aizraktajām smiltīm, ritmisko viļņu šalkoņu ar „aizmigušo”, sasalušo ūdeni. Galu galā, tas ir tik fantastiski, apjaust, ka pa ūdens virsmu, izrādās, var arī staigāt! Apjaust, ka staigāšanai noder ne vien pludmale un viļņu izvagotā strēle, kas smiltis atdala no ūdens, bet arī pati jūra, pietam kilometriem tālu uz priekšu. Ziemā pa to var iet un iet, izbaudot stingro pamatu zem kājām, iztēlojoties, ka zem ledus kārtas ir ūdens, un izgaršojot šo sirreālo sajūtu – nebeidzamo baltumu, kad zeme, ūdens un debesis ir vienādās krāsās. It kā māksliniekam – ziemai, aptrūktos krāsu, ar ko apgleznot dabu. Man patīk salīdzināt dabas ainavas vasarā un ziemā – tās, kaut arī tās pašas un atpazīstamas, tomēr vienmēr ir citādas.

Baltā kāpa Saulkrastos 

Pietam to nevar apgalvot vienīgi par dabas ainavām, arī ar pilsētvidi un visdažādākajiem arhitektūras objektiem notiek tas pats. Sniegs izdaiļo celtnes un piešķir tām īpatnēju mājīgumu. Tu skaties uz ēkām, stāvot salā un aukstumā, un iztēlojies, cik iekšā ir silti un omulīgi, savukārt, iestājoties tumsai, vēl krasāk izjūti kontrastus starp vēso sniegu un siltajām gaismiņām māju logos, kas ciematiem liek izskatīties kā nozīmētiem no pasaku grāmatām.

Jaunmoku pils ziemā             

Šī ziema ar saliem, kas pat nedomā atkāpties, nerimstošajiem sniegputeņiem un augstajām sniega grēdām, pārvērsties likusi ne vien dabai un nomalēm, bet arī lielpilsētām. Tā ieviesusi savu kārtību un noteikumus, kuru priekšā pat cilvēks vairs nav nemaz tik spēcīgs un visu varošs. Tā palēlinājusi laika  plūdumu, nemitīgo skriešanu, steigšanos un cenšanos visu paspēt un visur pabūt.

Ar lielajiem sastrēgumiem, kas izveidojušies pilsētas ielās, ar apziņu, ja vien nebūtu tik auksts, kājām pārvietoties būtu daudz ātrāk nekā braukt ar privāto automašīnu vai sabiedrisko transportu, tā daudziem likusi kaut uz brīdi, tik īsu/garu kā šī ziema, mainīt savus paradumus un attieksmi.  Pēkšņi vairs nav iespējas steigties un skriet, automašīnas kā bruņurupuči lēnām rāpo cita aiz citas pa piesnigušajām ielām, un darbdienām beidzoties, stāv stundām ilgos sastrēgumos. Un pēkšņi mēs, šajos sastrēgumos gluži vai ar varu ielikti, varam tik daudz ko pārrunāt un pārspriest savā starpā, tik daudz sen aizmirstu notikumu atminēties, tik daudz ko viens otram pateikt vai paši sevī pārdomāt. Pavisam negaidot mums ir iedots laiks, ko veltīt sev un saviem tuvākajiem.            

„Es varu iedomāties, cik daudz cilvēku ir sastrīdējušies šo laika apstākļu un sastrēgumu dēļ,” man teica kāds jauks cilvēks, ar ko iepazinos vienā no šiem lielajiem, divu stundu ilgiem sastrēgumiem. Nemaz nebrīnos, ka nervozos un nepacietīgos šī bezspēcība ziemas priekšā dara vēl untumainākus un kašķīgākus – tādi cilvēki garajās auto rindās stāvot, kāpj ārā no mašīnām, mīdās uz vietas, nervozi staigā turpu šurpu, it kā viņu rosība spētu pasteidzināt mašīnu virzību un atgaiņāt sniegputeni. Varbūt ziema mums visiem, un jo īpaši visneiecietīgākajiem, iemācīs izgaršot mieru, laika apstāšanos un sarunu burvību.