Ushi Yama Susumu ir 38 gadus vecs japānis, kurš jau divarpus gadu ir projām no dzimtenes, lai īstenotu savu sapni – apceļotu pasauli. Ceļošana Ushi nu jau kļuvusi drīzāk par dzīvesveidu, nevis savdabīgu vaļasprieku – tā ir tradīciju, atšķirīgo kultūras īpatnību un jaunu cilvēku iepazīšana dažādās valstīs, kā arī nenoliedzami draugu loka paplašināšana. Tieši izmantojot autostopus, Ushi var sastapt jaunus cilvēkus, iepazīt kultūru, apskatīt tūrisma ceļvežos neierakstītas vietas, kā arī izdzīvot to, ko diez vai būtu piedzīvojis, izmantojot tūrisma aģentūru pakalpojumus un sekojot tūristiem adresēto ceļvežu informācijai.

Kopš uzsācis garo, iespaidīgo ceļojumu, Ushi jau paspējis paviesoties vairāk nekā 25 pārsvarā Āzijas un Eiropas valstīs, katrā no tām apmeklējot visdažādākās vietas – sākot no galvaspilsētas līdz pat nomaļākajiem pierobežas ciematiņiem. 2007.gada jūlijā izbraucot no Tokijas, pirmo viņš apmeklēja Ķīnu, pēc tam Kazahstānu, Kirgīziju, Tadžikistānu, Uzbekistānu, Azerbaidžānu, Gruziju, Armēniju, Turciju, Sīriju, Libānu, Izraēlu, Jordāniju, Ēģipti, Lībiju, Tunisiju, Maroku, Spāniju, Portugāli, Vāciju, Dāniju, Zviedriju, Norvēģiju, Somiju, Igauniju un Latviju. No Latvijas, kurā pabijis no jūlija līdz septembra vidum, devies uz Lietuvu, taču 19.janvārī vēlreiz atgriezies mūsu valstī, jo vēlas apskatīt arī Baltkrieviju un Ukrainu. Taču Ushi plāni ir grandiozi, tajos ietilpst arī Amerika un Āfrika, tādēļ viņš nezina, kad beigsies garais ceļojums un drīzu atgriešanos dzimtenē mājiniekiem pagaidām nesola.

No Latvijas pilsētām Ushi pabijis Rīgā, kas atstājusi uz viņu spēcīgu iespaidu, Kurzemes pilsētās, arī Daugavpilī. Rēzeknē, Dagdā, Krāslavā, nepalaižot garām arī Aglonu, kuras baziliku nodēvējis kā īpaši neaizmirstamu vietu. Kaut arī laikā, kad Ushi uzturējās Latvijā, te valdīja liels aukstums, japānis ir sajūsmā par balto sniegu un ziemu. Vēl Ushi ir sajūsmā par mūsu rupjmaizi, viņš saka, ka tik garšīgas maizes nav nevienā citā pasaules valstī, kur viņš pabijis. Ushi patīk izgaršot katras valsts nacionālos ēdienus un vilkt paralēles ar Japānu. Tā, piemēram, mūsu rupjmaizi viņš salīdzina ar rīsiem Japānā, kas tāpat kā rupjmaize Latvijā, ir klāt gandrīz visiem ēdieniem, savukārt tradicionālos lietuviešu cepelīnus ar Japānā gatavotajām rīsu klimpām, kas pildītas ar gaļu. Arī kartupeļu ēdieni, lai arī nedaudz par smagu kuņģim, viņam ļoti ejot pie sirds. Latvijā gatavotie rīsi atšķiras no rīsiem Japānā, tur tie ir barojošāki, arī pagatavošanas veids ir cits. „Japānas nacionālā virtuve tiek uzskatīta par vienu no veselīgākajām pasaulē, taču es uzskatu, ka ir jāizbauda arī citu valstu nacionālie ēdieni, kuru vidū ir ļoti daudz labu un garšīgu lietu,” uzskata Ushi.

„Latvieši,” saka Ushi, „ ir cilvēki ar īpatnēju raksturu, savu individualitāti un rozīnīti, kas man ļoti patīk, taču ne tik viesmīlīgi un atsaucīgi kā cilvēki, piemēram, Āzijas valstīs, lai arī Eiropas valstīs ir daudz vieglāk ar angļu valodu – vairums cilvēku piekrīt sazināties angliski, arī tūrisma centros pieejamā informācija ir angļu valodā, turpretī Āzijā pat lielās pilsētās atrast kādu, kas spētu sarunāties angļu valodā ir liels izaicinājums.” Ceļošanu pa Eiropu atvieglo arī tas, ka vairumā valstu viņam nav nepieciešama vīza iebraukšanai. Par spīti tam visvairāk Ushi valdzinājusi Gruzija tās iespaidīgās dabas un cilvēku dēļ, arī Turcija patikusi. Pirms ierašanās Baltijas valstīs, par tām nav zinājis gandrīz neko.

Ushi ceļo bez īpaša mērķa, nospraustiem galapunktiem vai sev izvirzītām misijām. „Es esmu ieinteresēts piedzīvot pārsteigumus, nevis strikti vadīties pēc tūristiem domātiem ceļvežiem, man patīk pats izaicinājums kā tāds. Es negribu apmeklēt muzejus, tūristiem ieteicamos apskates objektus un vietas. Apskatu to, kas uzrunā tieši mani, un vietas, kuras, atgriežoties mājās, es labprāt ieteiktu apmeklēt citiem.” Būtisks aspekts ir arī pēc iespējas mazākas izmaksas, kas ir panākams vienīgi ceļojot ar stopiem, un nakšņojot nevis viesnīcās, bet pie cilvēkiem, kas viņu labprāt uzņem savās mājās. Viņš iesaistījies tādā kā sava veida „kustībā”, kuras dalībnieki palīdz viens otram, izmitinot savās mājās pa nakti, un pretī saņemot iespēju pārnakšņot kāda dzīvesvietā tad, kad paši reiz dosies ceļojumā uz kādu valsti. Vēl esot Japānā Ushi lēsis, ka ceļojumam būs nepieciešami aptuveni trīs ASV dolāri dienā. Ņemot vērā, ka Ushi pa pasauli ceļo jau aptuveni 900 dienas, var aprēķināt, ka kopumā viņš iztērējis tikai 2, 7 tūkstošus dolāru. Taču, kā apgalvo viņš pats – iespaidus, pieredzi, piedzīvojumus un jauniepazītos cilvēkus nav iespējams izmērīt ar iztērētās naudas daudzumu.

Pēc tam, kad vairākas reizes ticis apzagts. Ushi līdzi ņem tikai pašu nepieciešamāko – pavisam nedaudz naudas, pasi, ūdeni un būtiskākās lietas. Viņš apzinās, ka jebkurā brīdī bar kļūt par zagļu vai jebkuras citas katastrofas upuri, kaut gan līdz šim, par laimi, nekas nopietns ar viņu nav atgadījies. Kaut gan, ceļojot pa bijušās Padomju Savienības republikām, viņam bijušas aizķeršanās ar robežsargiem, un milicijas amatpersonām, kas viņam vairakkārt nepārprotami norādīja, ka jādod kukulis. Lai arī Ushi pašam tas šķiet ļoti smieklīgi, visus gadījumus izdevies atrisināt miermīlīgā ceļā, iztiekot bez kukuļa došanas. Ushi ir optimistisks: ”Es esmu dzīvs un tas ir svarīgākais, kamēr mans ķermenis ir vesels, es varu ceļot”. Neskatoties uz to, ka reizēm ceļotājam nācies gulēt zem klajas debess vai arī atteikties no kādas pilsētas apmeklējuma vien tādēļ, ka nav varējis tur atrast naktsmājas, sastapti arī ļoti daudz labi cilvēki. Kāds bagāts vīrs viņam atļāvis savā miteklī uzturēties turpat mēnesī, turpretī citi ne vien pabaro un izgulda, bet arī sastāda kultūras programmu un tūrisma maršrutu ar vietām, kas jo īpaši varētu interesēt tieši viesi no Japānas.

„Mana profesija jau divarpus gadu ir ceļotājs,” saka Ushi, piebilstot, ka uzskata – gandrīz visi cilvēki gribētu kaut kur aizbraukt - prieka pēc, lai izrautos no ikdienas vai vienkārši redzētu ko jaunu. Viņš savukārt to var atļauties ilgāk nekā vienu nedēļas nogali.