Kad vilciena konduktore, ieraugot manu biļeti, iesaucas: „Kas tajā Atašienē šodien būs?? Pilns vilciens ar Atašieni!”, saprotu, ka laikam pārgājienā dosies ievērojams skaits ar cilvēkiem. Pārgājiens var sākties. Nokļūstot Atašienē, grupas vadītājs paziņo, ka mūs līdz purvam aizvedīs autobuss. Taču autobuss nav viss nekāds Ikarus vai cits smalkāks braucamais, bet mazs busiņš, kurā nezinu kādus fizikas likumus pārkāpjot vienā reizē spēj iespiesties 15 cilvēki + šoferis. Mēs braucam pirmajā tūrē. Tā kā Mārtiņš mums novēlēja pagaidīt arī pārējos un sildīties, kamēr atbrauc pārējie, to arī bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem darām – pikojamies (ar sasalušu sniegu), graužam semuškas un vēl šo to. Kāda meitene ir ieradusies ar kedām. Par sodu viņai tiek piešķirtas plēvītes, ko daži nezkāpēc sauc par bahilām, un varam doties medīt vilkačus.

Izrādās, ka esam 43 ļauži un visi, izkārtojušies smukā rindā, virzās uz priekšu kā tāda purva čūska. Jāsaka gan, ka purva ceļu mikroreljefs galīgi nav parocīgs iešanai, jo visu laiku kājas šļūk nost no kukuržņiem, ciņiem un vēl sazin kādiem pacēlumiem. Apkārt jau skaisti (kā jau ziemā), bet īpaši apkārtnei uzmanību pievērst nevar, jo tas draud ar ciešāku ķermeņa un zemes kontaktu nodibināšanu. Ir arī atpūtas brīži un viss, kas tajos pienākas. Vienā no tādiem mums sabiedrību sastāda arī novērošanas tornis, kurā gan lielākā daļa no dalībniekiem nekāpj. Es gan uzkāpju, taču neko TĀDU neieraugu. Visapkārt kaut kas līdzīgs tuksnesim, tikai viss ir balts ar zaļiem koku pleķīšiem. Vienveidīgs skats, tāpēc ātri vien kāpju lejā, kur Miks sniedz vargāna spēlēšanas pamatu apmācību. Es ar pamēģinu. Nedaudz  tālāk ejam jau pa labāku (jo lielāku) ceļu.

Taču par laimi (un man par lielu pārsteigumu) gana drīz sasniedzam Murmastienes pamatskolu, kurā paredzētas nakts izklaides. Mūsu bariņš 6 cilvēku sastāvā ieņem vietu netālu no ēdnīcas. Pārējie okupē sporta zāli. Taču vienprātība valda par to, ka jāiet papildināt vietējā veikala budžets. Pārdevējs priecīgs gan par tiem, kas nopērk tikai biezpiena sieriņu, gan par tiem, kas veikalā atstāj savus pēdējos skaidrās naudas (un varbūt arī saprāta paliekas.

Drīz jau arī vakariņas, kas ieturētas labākajās skolu ēdnīcu tradīcijās. Ēdnīcas tantes gan ir ļoti atsaucīgas un izpilda visas mūsu kaprīzes – gan pēc tējas un cukura, gan karsta ūdens no rīta utt. Nu un pēc vakariņām var sākties arī vakara neoficiālā daļa. Daži iet uz pirti. Mūs gan šāds process īsti neinteresē, tāpēc apmetamies savā čilautā un uzjautrināmies uz nebēdu. Prieku gūstam arī šūpojoties bērnu šūpolēs un lecot pāri „suņu trenažierim”. Tā mēs nodevējam kaut kādus koka veidojumus krūšu augstumā, kas nekam citam kā vien lēkšanai tiem pāri nav piemēroti. Kad atgriežas cilvēki no pirts dažus no tiem uzaicinām uz mūsu pasākumu.

No rīta ceļamies ne pārāk mundri, taču savu stūrīti savācam tā, lai, kāda biedra vārdiem runājot, „pēc mums paliek tikai smiltis”. Visu nokopuši un mantas sakrāmējuši sasēžam un pārrunājam vakardienu, tādējādi gandrīz pazaudējot pārgājienu, jo, kad paskatāmies pulkstenī, tas rāda 09:10, bet jāiziet bija 9:00!! Steidzīgi iznesamies no skolas un redzam, ka pārējie jau tikuši diezgan tālu. Bet nu tomēr neizdodas viņiem no mums aizmukt un mēs viņus panākam pie kāda vīra, kurš laikam bija viens no galvenajiem Teiču purvā (īsti precīzi nezinu, jo iepazīstināšanu ar viņu es nokavēju).

Viņš mums laipni izstāsta visu par dzērvēm, lāčiem, vilkiem un citiem zvēriem, taču informāciju par vilkačiem no viņa nevar izdabūt. Nu kā tad lai es kādu nomedīju, ja jau pat galvenais purva vīrs neko nevar pastāstīt...? Pēc informatīvās lekcijas turpinās pārgājiens. Diezgan jocīga sajūta, kad iet 43 cilvēki, bet neviens nesarunājas. Kaut gan tas tā kā puslīdz saprotams – akustika cauri cepurei un kapucei nav pārāk laba, bet kliegt atkal ir pārāk nogurdinoši. Pa ceļam beidzas ūdens, kas mani diezgan uztrauc, jo slāpst diezgan normāli. Taču kaut kur pusceļā nokļūstam pie kaut kā, kas attāli atgādina strautiņu. Taču ūdens pārāk aktīvas tecēšanas pazīmes neizrāda, bet tas mums netraucē uzpildīt pudeles un arī dzert to. Nebija nemaz tik slikts. Vienubrīd gan bija tāda šķērma sajūta, bet tā ar laiku pārgāja.

Drīz pēc strautiņa nogaršošanas nonākam pie grāvja 2 lēcienu platumā. Bet otrā pusē taču vajag tikt! Dodamies gar tā malu uz priekšu, bet meitēns  vilkdamies pa aizmuguri kaut kādā veidā ir atradis vietu, kur ledus tāds biezāks, un jau priecīgs deso pa otru grāvja malu. Tā kā sniegs gandrīz līdz ceļiem, tad viņam izdodas arī slaids kritiens. Man pa to laiku kājas sapinās kaut kādās saknēs vai vells viņ’ zin’ kur un arī es steidzos apkampt zemi. Diezgan ātri tiek izgatavots improvizēts tilts no baļķa un striķa. Es eju kā pēdējais, otrā krastā stāv meitene ar fotoaparātu rokā un cerību sejā, ka kāds tomēr iekritīs ūdenī. Bet nekā. Tad pēkšņi zem kājām jūtu stingru pamatu, bet sirdī tādu saldu priekšnojautu, ka tūlīt būs Stirniene (galamērķis).

Tā arī ir. Vietējā ģimenes uzņēmumā (veikalā) izrādās, ka dažam labam vēl tomēr ir nauda, bet toties veikalā nav gandrīz nekā, tikai dažas vientuļas ūdens pudeles ledusskapī savukārt plaukts pilns ar visādiem stingriem dzērieniem. Taču ar to vēl prieki nebeidzas. Izrādās, ka vilciens ir tikai pēc 2.5 stundām. Tiesa gan autobuss ir gana drīz, taču mani sāk mākt šaubas vai mēs visi varēsim tajā ievietoties. Kad pienāk autobuss, izrādās, ka manām šaubām bija pamats, jo autobusā nav vairs nevienas brīvas sēdvietas. Pēc 3 stundu nogurdinoša brauciena tomēr izveļos no autobusa Ogrē un saprotu, ka neesmu īpaši attapīgs. Manas mugursomas metāla rāmis ir saliecies 90 grādu lenķī. Nevajadzēja laikam sēdēt. Bet man viss vienalga, jo nogurums tāds, ka liekas aizmigšu tur pat pieturā. Taču mājās nokļūstot un aizmetot prom milzīgos zābakus saprotu, ka bija jau laikam baigi forši.