Mēs  negribējām parastu pārgājienu, gribējām kaut ko pavisam dīvainu - naktī, salā, nekurienē. Tāpēc ieskatījāmies kartē, papētījām kur no Rīgas var salidzinoši ātri un ērti nokļūt mežainā apvidū un aiziet. Izvēle krita uz dzelzceļa staciju Ķeipene. Sagaidījām vakaru un sēdāmies vilcienā. Gaisa temperatūra -15°C, sniega pārpilnība, bet vairs nesnieg - ideāli apstākļi. Izkāpām un uzreiz tuvākajā biezoknī. Tā arī gājām - tikai uz priekšu, bez jebkādiem orientieriem. Mežs ziemas naktī nemaz nav tumšs, protams, ja debesis nav nomākušās un mēness spid tik spoži, kā mums tonakt. Atkarībā no noskaņojuma viss tur izskatās vai nu biedējoši, vai pasakaini skaisti. Mums likās skaisti. Bet dažreiz tiešām bija sajūta, ka jūdzos nost, piemēram, likās, ka mežā apsnigusi stāv maza meitene, laikam iemaldījusies un nosalusi ka vairs nekust. Vēlāk jau pieradu, jo ļoti daudzas mazās eglītes, saliekušās zem sniega svara, tā izskatās. Baigi reāli.

Mēs gājām un runājāmies, spēlējām visādas prāta spēles un pētījām dzīvnieku atstātās pēdas. Tas ir apbrīnojami, cik nakts laikā ziemas mežā var būt gaišs. Manījām arī pa zvēram, laikam stirnas. Pēc nez cik kilometriem iznācām uz sliedēm. Sarīkojām kafijas pauzi tieši uz sliedēm. Šis ceļa posms bija neticami taisns - kilometriem uz vienu un uz otru pusi pilnīgi taisna līnija, tā ka, ja nāks vilciens, redzēsim. Bija tik laba sajūta, kad atgūlāmies un klusējot vērāmies zvaigznēs. Nezinu cik ilgi... Tad devāmies tālāk. Tas, ka bijām nokļuvuši atkal uz dzelzceļa nozīmēja, ka neesam vēl apmaldījušies, tāpēc ar jaunu apņēmību bridām iekšā biezoknī. Ugunskura gaisma padarīja meža dziļumu tumšāku, bet mūs pašus redzamākus, tāpēc likās, ka zvēri tagad varētu mūs vērot. Tomēr tas nebija biedējoši, jo šķita, ka mēs varētu būt ieskaitīti savējo kārtā.

Bijība pret mežu, protams, saglabājās liela. Ikreiz, laužot sausu zaru, es lūdzu mežam atlauju un kokam piedošanu. Nosēdējām pie ugunskura līdz rīta gaismai, mums bija daudz ko pārrunāt. Sākām iet atpakaļ un jāsaka godīgi - dienā tas vairs nav tas. Sākās jau zināma steiga, jo nav vairs tās intrigas un jāsāk domāt par atgriešanis civilizācijā. Gājām garus kilometrus un liels bija mūsu pārsteigums, kad izbridām pie tās pašas Ķeipenes stacijas. Tikai no otras puses. Par vilšanos gan to nosaukt nevar, drīzāk laba atgriešanās sajūta.

Atšķirībā no nakts, tagad stacija bija vaļā un mēs tur iegājām. Par to, ko mēs tur redzējām lietošu informāciju no interneta:    Ķeipenes dzelzceļa stacijā un tās apkārtnē atrodas savdabīgs un interesants komplekss: izcilajam kinorežisoram S.Eizenšteinam veltīta ekspozīcija, bāka ar pastkastītēm, Milžu galds ar krēsliem kino dižgariem. Pasaulē vienīgā publiski pieejamā ekspozīcija izcilajam kino režisoram S.Eizenšteinam ir netradicionāla un izvietota vecā dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā, saglabājot 20.-to, 30.-to gadu noskaņu. Viens no ekspozīcijas atraktīvākajiem elementiem retro telefons. Ikkatrs apmeklētājs, uzgriežot attiecīgo numuru, var sazināties ar pasaules kino ikonām. Netālu no stacijas atrodas bāka, kas, iestājoties tumsai, raida signālu.

Tā unikāla ar to, ka ir vienīgā sauszemes bāka ar aeronavigācijas uguni un 66 pastkastītēm pasaules kino klasiķiem. Ikviens kino baudītājs, ja vēlas, var sūtīt pastkarti savam kino elkam ar vēlējumu uz šo bāku pēc adreses: „Navigācijas tornis, Ķeipene, Ogres rajons, LV-5062, Latvija” Milzu galds un divi krēsli ir iespaidīga būve, veidota no metāla konstrukcijas un skārda plāksnēm. Viena krēsla atzveltnē iebūvēts iluminators. Tā ir simboliska satikšanās vieta kino dižgariem, kad viņi nāk „pārbaudīt” savas pastkastītes vai, „gaidīt” vilcienu. Pašreiz galds kalpo gan kā apskates objekts, gan kā skatu laukums. Apmeklētājiem tiek piedāvāts atraktīvs stāstījums par kinorežisoru un arī par kompleksu kopumā.