Dodamies uz Asari apskatīt to, kas atlicis no kādreiz varenās muižas ansambļa. Celta 1749. gadā, viens no agrīnākajiem neogotikas piemēriem Augšzemē, pārbūvēta pēc 1840.gada, kad tika izbūvēta arī krāšņa svētku zāle, kurai vēl tagad redzami septiņi neparasti, cieši satuvināti smaili logi. Zem pils - plaši velvēti pagrabi, no kuriem iziet vairākas pazemes ejas (pēc nostāstiem - piecas). Muiža bijusi viena no turīgākajām novadā – slavena kļuvusi ar varenāko spirta brūzi Augšzemē.

Kungu dzīvojamā māja nodegusi 1920.tajos gados, kapu mājā tagad pagasta valde, stallī – kultūras nams. Kā nākošo gribam apskatīt Baltmuižu (pie Subates). Īsto ceļa galu neatrodam, norāžu nav un laika meklēt arī, bet interesi bija rosinājis šis rakstugals, atrasts tīklā: “..visā pasaulē labi zināmā Audi logotipa - četru kopā savītu gredzenu - rašanās pirmsākumi meklējami tālajā 17.gadsimtā, kad Subates apkārtnē dzīvoja Baronu Budbergu-Belinhauzenu dzimta, raksta laikraksts Latgales Laiks. Tā kā dzimtas pils atradās Zviedrijas pārvaldītā teritorijā un bija nepieciešams stiprināt tās pierobežu, Zviedrijas karalis Kārlis XIV šai muižnieku dzimtai piešķīra bruņinieku titulu. Kopš tā laika Budbergiem-Belinhauzeniem ir arī savs ģerbonis, kuru rotā četri savīti zelta gredzeni uz sarkana fona.

Pagājušā gadsimta 20.gados Budbergi-Belinhauzeni pārcēlušies uz Berlīni, kur ticis izveidots koncerns Auto Union AG, no kura četrām rūpnīcām (Audi, DKW, Horch, Wanderer) šobrīd darbojas tikai viena, proti, Audi. Šīs firmas mašīnas rotā Baltmuižas grāfu ģerboņa gredzeni. Taču, vai tas ir grāfu ievedums vai nejauša ģērboņa idejas pārņemšana – ir vēl vienas izpētes vērts jautājums. Atgādināsim, ka visā pasaulē pieņemts Audi logotipa rašanos saistīt ar četru jau minēto uzņēmumu apvienošanos, taču tā līdzība ar Baltmuižas grāfu ģērboni ir nenoliedzama.” Tā, lūk. Caur Lašiem, kur dzimis un audzis Stenders, braucam uz Pilskalnes meža ainavu takām jeb Pilskalnes Siguldiņu.

Takai ir trīs varianti - dendroloģiskais, ģeoloģiskais, kā arī Sprīdīša taka bērniem ar veco vīriņu, Sprīdīti, Meža māti un daudzām citām koka figūriņām. Taka atrodas krāšņā ielejā, kuru izgrauzuši ledāju kušanas ūdeņi un kuras krasti bagātīgi noauguši ar platlapju kokiem. Mācību takas turpinājums ir tūristu taka 5 km garumā ar trim ezeriem un peldvietu, nelielu dzērveņu purviņu, krāšņām Augšzemes lauku un mežu ainavām. Norāde ir, asfaltēta stāvvietiņa ar A4 formāta izbalojušu P zīmi un biļešu kasi arī. Izlemjam iet pa “zelta vidusceļu” jeb mācību taku – 3,8 km. Ls 0,80 par katru pieaugušu staigātāju, Ls 0,60 par bērnu vai studentu, Ls 0,50 par katru novietoto automašīnu, Ls 0,05 par kartes kopiju uz rakstāmpapīra lapas. Mja.

Taka tiešām ved gar ļoti stāvu krauju, kur periodiski rāpjamies augšup vai lejup pa dažādas kvalitātes trepēm, kāpšļiem, ciņiem u.tml. cauri brikšņiem, garām trim no pieciem bijušās muižas dīķiem un tad atkal pa otru upes stāvkrastu atpakaļ. Ejam vairāk kā stundu. Bez kārtīgiem apaviem un cilvēkiem ar sliktu līdzsvara sajūtu nerekomendēju. Tiem, kas vēlas ietaupīt, iesaku lejā no muižas kalniņa nebraukt un taku sākt iet no otra gala...