Lai arī ziema nav tas labākais laiks autobusu ceļojumiem pa Baltiju, šogad nolēmu pamēģināt vienas dienas izbraucienu uz Munameģi. Lai šķērsotu Igaunijas robežu, nav vajadzīga pat pase, tomēr paņemt līdzi gan būtu vēlams. Kā jau garajam braucienam pieklājas, viss sākas ap 07.00. Savācam pārējo braucēju grupu un dodamies ceļā. Pēc trīs stundām šis tas redzams arī no dienasgaismas. Ir tā jauki- izbraukt ārpus pilsētas un redzēt sev apkārt tikai apsnigušas egles un retas viensētas. Ap plkst. 12. 00 esam klāt piesolīto brīnumu ciemā Monistē. Lielos tūristu autobusus sagaida izcili resns rūķis ar vesti pašvaldībnieka stilā

 No Rīgas neesam vienīgie. Pēc aptuveni 20 minūtēm mūs sagaida latviešu gide, kura ir mūsu tulce no igauņu valodas. Rūķu ciems Monistē izrādās vairāku lauku māju un saimniecības ēku komplekss, kurā ierīkotas improvizētas Ziemassvētku mājiņas. Jāatzīst, ka tas viss kopumā atgādina gadus desmit atstrādātas atrakcijas, kur muzeja darbinieki ierunā iepriekš sarunātus dialogus, pēkšņi no siena izlien cilvēks kaķa kostīmā, vēl pēc brīža divi kaķi stiepj kaut kādu kasti uz kūti. Tā arī nesapratu, kur tad ir tas solītais Rūķu ciema labums, var jau būt, ka visas sāls bija ābolu dzērienā un četrās( nevis piecās vai sešās) piparkūkās, kuras dalīja ekskursijas beigās. Vai dēļ šāda pasākuma bija jābrauc četras stundas- šaubos.   Otrs pieturas punkts- Munameģis un Munameģa skatu tornis- izrādījās šī brauciena vērti. Lielais Munameģis, kas ir 318 metrus augsts, ir augstākais punkts Baltijā. Kāpiens kalnā nav tik traks kā, piemēram, Gaiziņā, toties slidenās kāpnes ir diezgan bīstamas šādai pastaigai. Visapkārt mežonīga izmēra skuju koki un bieza sniega kārta. Nonākam pie galvenā Munameģa objekta- skatu torņa. Pirmais skatu tornis tika būvēts 1816. gadā( pēc astronoma F.R. Skrūves projekta), un sākotnēji tā mērķis bijis zemes mērīšana. 

Skatu torņa pirmajā stāvā ir kafejnīca un suvenīru tirgotava. Neko vairāk gan par dārgiem adījumiem un ledusskapja magnētiem tur nevarēja iegādāties. Kāpiens tornī nav grūts, ieejas maksa- ap 1 latu jeb 20 igauņu kronas. Ja gribas braukt augšā ar liftu, tad gan jāreķina ap LVL 2,50 jeb 60 kronām. Pa ceļam starp stāviem apskatu burvīgas lielformāta fotogrāfijas, kas uzņemtas Munameģa apkārtnē. Pārņem spontāna vasaras sajūta. Nonākot augšā, visapkārt redzami biezā dūmakā ieslēpušies koki, skaidrā laikā, protams, redzams krietni vairāk. Sabildēju arī dažādas „vintage” kartiņu cienīgas ainas un kāpju lejā.  

Ceļš uz Latviju paiet salīdzinoši ātri, pa ceļam piestājam Igaunijas pierobežas ciemā( kura nosaukumu, protams, neatceros), kur var nopirkt igauņu šņabi „ar briedīti” vai „ar suni”( arī- par nepilniem 2 latiem). Iztieku ar „Kalev” šokolādēm un čipsiem. Mājās atgriežamies ap 20.00. Tāda spokaina un vienlaikus laba sajūta, laikam tādēļ ka ilgais brauciens tik ļoti kontrastēja ar neilgo brīdi Munameģa tornī. Iesaku. Īpaši ziemā.