Iebraucot Bauskā,tik no attāluma ar cieņas pilnu skatienu aplaimojām Bauskas pili, vispār jau Bauskā ir arī foršs alusbrūzis, tomēr šoreiz mūsu mērķis bija Mežotne, tad nu griežamies pa kreisi pa ceļu, kas ved uz Mežotni, lai aplūkotu Derpeles muižiņu, kurā 90.gadu sākumā iekārtots veco ļaužu pansionāts. Braucam klāt, drusku nobažījušies, jo bija dzirdēts vien tas, ka muižas ēka bijusi visai bēdīgā stāvoklī, un ir prieks, ieraugot muižiņu sakārtotu un restaurētu, ar visai savdabīgu, kokā veidotu parādes lieveni, kaut pati ēka neapšaubāmi ir klasicisma arhitektūras piemineklis. Ēkai apkārt var nojaust vecā parka atliekas, bet apkārtne ar dīķi, rozāriju, koku un krūmu grupām, celiņiem un tiltiņiem sakārtota un tīkama. Nemaz ne sliktākā vieta, kur pavadīt vecumdienas...

Par Mežotni varētu rakstīt un rakstīt Stāsta, ka 9.gadsimtā kāds arābu ceļotājs esot aprakstījis, ka tieši šajā klajumā atrodoties seno zemgaļu galvaspilsēta – Mežotne, nocietināta ar vaļņiem, ar savu ostu un rosīgu tirdzniecību. Ieskatoties var manīt, ka divi pilskalni tur tiešām atrodas, un, nokļūstot upes otrā krastā, pamanām arī ceļa zīmi, kas norāda: seno zemgaļu galvaspilsēta, osta. Var jau būt, ka no senajiem zemgaļiem un viņu pilsētas te vairs nav ne miņas, bet varbūt arī, ka ne... jo kā citādi lai izskaidro trīspadsmit baltus gulbjus, kuri cēli peldēja pa bijušās ostas līcīti?

Dodamies tālāk Mežotnes virzienā, lai nokļūtu Jumpravā, kas ir tikai 6 km attālumā, tomēr arī šo īso ceļa gabaliņu vajadzētu braukt, uzmanīgi lūkojoties apkārt, jo var paskriet garām tiešām lieliskam dabas objektam – milzīgai priedei, kas krietni atšķiras no savām sugasmāsām ar resnu, īsu stumbru, kuplu zaru vainagu un garām, cietām skujām. Tāpat vērts atzinīgi novērtēt Bauskas ūdens attīrīšanas iekārtu kompleksu, kas tapis ar dāņu speciālistu palīdzību.

Pie autobusa pieturas «Karogs» griežam pa kreisi un nonākam Jumpravas muižas parkā, kas ir 6,6 ha plašs, 16 koku sugām bagāts, simtgadīgu Eiropas lapegļu grupu ieskaitot. Diemžēl šodien tas pilnīgi nekopts, lai gan ir visai interesants 18.gadsimta beigu un 19.gadsimta sākuma objekts. Arī tagad tur vēl apskatāmi mākslīgi arhitektoniski veidojumi – mākslīgas pilsdrupas uz Lielupes augstā krasta, ko veido dolomīta klintis, arī mākslīgi veidota ala klintīs, kas tagad daļēji aizgruvusi un kur nav ieteicams līst iekšā. Parkā atrodams arī strauts ar nelielu, jautru ūdenskritumu un sagruvušas kapličas atliekas.