Pagājušajā gadā, ienāca prātā doma un ilgu laiku nedeva mieru, ka derētu tā kā kaut kur aizbraukt un atpūsties, pie reizes apskatot ko interesantu. Apmēram mēnesis pagāja sērfojot internetā un meklējot maršrutu, jo tobrīd tādu vietu, kā šī, vēl nebija. Galu beigās - ceļojuma karte sastādīta visos sīkumos, viesnīca pieteikta, somas sakrāmētas un atliek tikai doties ceļā!

Godīgi sakot - šī ceļojuma atmiņās es veldzējos visu nākošo gadu līdz nākamajam izbraucienam, kurš sniedza atkal jaunus iespaidus. Pirmā pieturvieta - Valmiera un jaukas pusdienas pie tilta, tad neliela ekskursija ap Livonijas pilsdrupām un ceļš tālāk ved uz Burtnieka ezera pusi, kur mūs jau gaida jaukajā viesu namā pašā ezera krastā. Pirmās dienas nogalē tieši pietika laika pašu Burtnieku apskatei,( muiža, pils drupas, muižas parks un Vīsraga takas pārsteigumi), kā arī ezera austrumu puses apskatei (senkapi, baznīca, Dambju dižozols, dzirnavas un daudz avotiņu ar dažādiem nostāstiem apvītu).

Otrās dienas rītā, pārnakšņojuši viesnīcā, devāmies uz Mazsalacas pusi. Nu tik vienreizēji iespaidiem bagātu dienu līdz šim savā mūžā neatceros. Visa diena pagāja kāpelējot pa nebeidzamām kāpnītēm un ložņājot pa dažāda lieluma alām, jūsmojot par krāšņajiem skatiem un lasot aprakstus gan par klintīm, gan alām, gan vietējo floru. Un kur tad vēl Kurbada stāsts, darināts no 2005. gada ziemas vētrā nogāztajiem kokiem un karaliskās Neļķu klintis, kuras ar spilgto nokrāsu gandrīz attaisno savu nosaukumu. Tas gan vairāk ir radies no mazās, smaržīgās neļķītes, kura tur ir atradusi savu mājvietu. Un protams - Skaņais kalns! Apbrīnojami kopta, saudzēta un pasakaina vieta, kur ikvienam ir vērts aizbraukt - īpaši ar bērniem.

Krietnas sešas stundas nostaigājuši, devāmies ārā no parka un tieši laikā, jo vēlējāmies vēl iegādāties kādu suvenīru biļešu kasē. Kasi tieši taisījās slēgt un kasiere ar lielu izbrīnu mums jautāja, kur tad mēs esot aizkavējušies, daudz tūristu jau sen esot atgriezušies, tikai mūsu vēl nav un nav... Atteicām, ka mēs jau visu tā pamatīgi nopētām nevis garāmskrienot uzmetam aci. Nu un tad - tā kā līdz saulrietam vēl kāds laiks bija, nolēmām braukt uz jūras pusi - uz Ainažiem. Pa ceļam vēl nelielas vakariņas Ainažos un tad vakarīga pastaiga gar jūru, kas var būt jaukāks?Atpakaļceļā vēl iegriezāmies ceļā ar norādi Pietraga klintis, kuras rietošās saules staros arī izskatījās ļoti iespaidīgi. Viesnīcā atgriezāmies ļoti vēlu. Tad bija pienākusi mūsu ceļojuma pēdējā diena, kurā mēs pabijām Zilajā kalnā, pusdienojām krogā „Mazais Ansis”, kas nebija tikai tāda vēdera pielikšana vien. Tur varēja apbrīnot visu apkārtni, kas iekārtota ar lielu rūpību un gādību. Iesaku!

Kā pēdējais pieturas punkts bija paredzēta Āraišu ezerpils - livonijas pilsdrupas, bronzas un akmens laikmeta mītnes vienuviet. Tas ir ko vērts staigāt pa tādām senatnes apdvestām vietām un iztēloties, kā šeit kādreiz mazajos kambarīšos mitinājās ļaudis, strādāja, dzīvoja, cīnījās un mīlēja. Tā nu, iespaidu pārpilni vēl līdz šim, novēlam arī citiem izbaudīt šādu pašu maršrutu. Tas būs ko vērts!