Atkarība no pilīm mani vajā jau kopš bērnības – jau toreiz, dodoties īsākos un garākos pārbraucienos pa Latviju vai skolas ekskursijās, pilis sauca un vilināja, neviens ceļojums nebija līdz galam izdevies, ja viens no apskates objektiem tā laikā nebija pils. Vēl labāk, ja to bija vairākas.

Man šķiet, šo atkarību manī radījusi Turaidas pils. Ikgadēja tradīcija, gluži kā pienākums ik septembri, oktobri, lapām krāsojoties dzeltensarkanām, bija došanās uz Siguldu, garās pastaigas, priecājoties par rudens krāšņumu, no kura pēc ilgas skatīšanās sāka sāpēt acis, kā arī braukšana mazajā, ļodzīgajā gaisa tramvajiņā, kas man nereti uzdzina drebuļus un sirdi savilka bailēs no augstuma. Un tam visam klāt Turaidas pils, ko no visām pusēm varēja manīt, un kas vilināja nākt tuvāk un ieiet iekšā, kāro vēlēšanos to izdarīt pastiprinādama ar skaisto leģendu par Turaidas Rozes likteni.

Taču cilvēku pilī bija pārāk daudz, tāda grūstīšanās vien sanāca, ja bija iespēja pabūt iekšā – ne apskatīt visu kārtīgi, ne izstaigāt mierīgi un pilnu krūti ieelpot vēstures smaržu, arī pārāk garas interesentu rindas pie ieejas un arī tiem – manas bērnības laikiem salīdzinoši augstā ieejas maksa. Šo iemeslu dēļ Turaidas pilī esmu pabijusi vienu pašu reizi, un arī tad, grūstoties un bīdoties un ļaujoties cilvēku plūsmai, kas vienaldzīgi nes uz priekšu, un kurai nospļauties, vai maz paguvi kaut ko aplūkot vai nē. Droši vien tajā brīdī, kad es nedaudz vīlusies izgāju ārā no pils, manī ieperinājās šis piļu vilinājums. Manuprāt, ikviena meitene ir iedomājusies sevi kā princesi, baronesi, grāfieni vai vismaz galma dāmu pirms daudziem, daudziem gadiem dzīvojam pilī.

Pateicīgākā vieta Latvijā šīm iedomām vismaz man ir Rundāles pils ar tās interjeru, iekārtojumu, greznajām mēbelēm, traukiem, deju zāļu plašumiem, lielajiem logiem un apgleznotajiem griestiem. Tad ir tā, ka negribas iet ārā, arī tad, kad visas telpas jau vairakkārt izstaigātas un izpētītas no grīdām līdz griestiem, vien ļauties iztēlei, izvēlēties visgaumīgāk iekārtotās istabas un iztēloties, ka tās ir tavas. Šādu iespēju mūsdienās piedāvā piļu apsaimniekotāji, ierīkojot tajās viesnīcas, numuriņus, kuros pārlaist nakti. Viena no tādām pilīm, kas uz mani atstājusi iespaidu, ir Jaunpils Tukuma rajonā – tajā senlaicīgums apvienots ar mūsdienu ērtībām, ļaujot klientam izvēlēties kādu no agrāko ēkas īpašnieku istabām, piemēram, Elīzas istabu, taču vienlaikus arī neatteikties no tik šodien pierastām lietām, kas šķiet pašas par sevi saprotamas un nepieciešamas, kā, piemēram, duša. Šim pakalpojumam ir divi plusi – iespēja ērti pavadīt atpūtu pilī, ļaujoties visplašākajai iztēlei un iedomām par agrāko laiku varenību un krāšņumu, un iespēja iztēloties, kā būtu dzīvot pilīs šodien.

Lai arī daudzi, iespējams, gribēs piebilst, ka mūsdienu bagātnieku villas līdzinās visīstākajām pilīm, ja ne vēl krāšņākām par agrāko laiku celtnēm, man nepavisam nepatiktu tās salīdzināt. Tieši pilis ir īpašas ar savās sienās glabāto senlaicīgumu, pacilājošo sajūtu, ko tās sniedz, apdomājot celtņu un to agrāko īpašnieku varenību un likteņus. Pietam nevienai villai nebūs tik daudz un tik aizraujošu, noslēpumiem apvītu leģendu, kā pilīm, pat visnecilākajai no tām. Tieši leģendas, spoki un pils dāmas kopš mana Ēdoles pils apmeklējuma, kad kāds no mūsu ekskursantu grupas ieraudzīja senlaicīgā kleitā ieģērbtu pils dāmu cilvēka dabiskajā lielumā senlaicīgā spogulī pie sienas, ir vēl viens un, iespējams, visspēcīgākais dzinulis, kas aicina un sauc apmeklēt arvien jaunas un līdz šim neiepazītas pilis, kā arī vēl un vēl atgriezties jau agrāk apmeklētajās.