Nekad nebiju domājusi, ka braukt ceļojumā ar vilcienu ir tik patīkami. Mēs jau esam pieraduši, ja gribam aizbraukt kaut kur tepat Latvijā, tad noteikti vajadzīga mašīna, bet ja dodamies uz tālajām „aizjūras” zemēm, tad izvēlamies par sava ceļojuma transportlīdzekli prāmi vai lidmašīnu. Tā ir gan ātrāk, gan pieejamāk, gan iespējams arī ērtāk.

Taču, ja steigties nav kur un gribas izbaudīt to laiku, kad esi ceļā – es ieteiktu vilcienu. Turklāt ne jau kādu īpaši šiko – ar atsevišķām kupejām, bet gan visvienkāršāko placardu, izrādās arī tādā var ērti gulēt. Strādājot sabiedrisku darbu, paceļot visam darba kolektīvam kopā ir reta izdevība. Kādam vienmēr jāpaliek uz vietas. Šoreiz izgrozījāmies un visi desmit cilvēciņi devāmies ilgi plānotajā, bet diezgan īsajā ceļojumā uz Krievzemi: Rēzekne – Sanktpēterburga – Maskava – Rēzekne. Divas burvīgas, lai gan visai kompaktas un ātrā solī noskrietas dienas pa Krievijas diženajām, kultūrvēsturiski bagātajām un mākslinieka acij baudāmām pilsētām, un trīs lustīgas naktis vilciena vagonā (tiesa, vilcieni bija vairāki).

Kad Rēzeknes stacijā vilciens sagaidīts, un satraukums par to, ka neviens nav nokavējis, rimies, iekārtojamies ierādītajās vietas. Mūsu pulciņš nav mazs, bet sakrīt tā, ka visi esam viens otram blakus. Tikko kā mēteļi novilkti un mantas samestas kastēs, mūsu vagona pavadone izsniedz lapiņas, kas jāaizpilda krievu valodā, norādot sava ceļojuma mērķus. Līdz Latvijas – Krievijas robežai pārdesmit minūšu brauciens, jāpasteidzas, lai aizpildītās lapiņas varētu uzrādīt Krievijas robežsargiem vai arī muitai – tā īsti nesapratu, jo pēc tam tie papīrīši tika no mums savākti, bet vagonam cauri izskrēja kā vieni, tā otri. 

No šī brīža sākas jautrība. Daži kolēģi, lai arī dzīvo Latgalē jau vairākus gadus, diez ko labi krievu valodu nepārzina. Ja ar runāšanu vēl šā tā var iztikt (rokas nogurst no pļāpāšanas), tad ar rakstīšanu nācās izpalīdzēt. Te nu parādījās dažādi varianti - vienam par ceļojuma mērķi tika norādīts „lielais plosts”, citam „matrjošku iegāde”. Pārsmējušies no sirds un šķērsojuši visus kontroles punktus, ar smiekliem, izjokošanu un vienkārši labu noskaņojumu ieturējām vēlās vakariņas un devāmies pie miera. Arī te bez kurioziem neiztika, izrādās pašiem brangākajiem mūsu komandas pārstāvjiem tika iedalītas guļvietas „augstajos plauktos”. Mainīšanās noritēja ar azartu, dažs labs šajā procesā iztirgoja melnā balzama pudeli, citam nācās uzņemties bagāžas staipīšanu dienā paredzētajā maršrutā. Ne gluži pidžamās, bet ērti saģērbušies, iekārtojāmies savās guļvietās. Kad gaisma izdzisa, vilciena šūpošanās ritmā tikām saldi ieaijāti. Varētu jau tusēt līdz rīta gaismai, bet rēķinoties ar to, ka nākamā diena būs viens vienīgs pārgājiens, bija jāatpūšas. 

Jāsaka, ka labierīcības vilcienā nav neko sliktākas par dažu labu WC, piemēram, Rīgas autoostā. Nevaru pieminēt Rēzeknes vilciena staciju, jo šeit tualetes ir vēl no padomju laikiem (ja atceraties, tad tas ir vienkāršs caurums ar cementa pēdiņām pa malām). Arī spogulis, izlietne un pat silts ūdens vilcienā mazliet tā kā pārsteidza.