Jūnija rīts nevilināja doties pie dabas krūts. Rasināja smalks lietutiņš un bija auksts pēc suņa. Satikāmies pusducis „dīvaiņu” jeb velofanātiķu pie Juglas Makdonalda un spriedām – ko darīt? Ja biedrs Ļeņins šim jautājumam savulaik veltīja veselu grāmatu, tad mēs nevarējām tik pamatīgi iedziļināties. Jaunbiedram Mārtiņam no Bolderājas, kas mums šodien pievienojās pirmo reizi, pateicām, ka laikam jau nekas šodien nesanāks, jo līst, un Mārtiņš aizbrauca prom. Kamēr dzērām kafiju „restorānā” McDonalds, Edgars sazvanījās ar Ješku, kas mūs kā parasti gaidīja Baložkalnā, un šamais atļāvās mūs nosaukt par mīkstajiem!

Nolēmām, ka mēs jau nebūsim tie, kas Vecās Derības garā prasīs aci pret aci, zobu pret zobu – vienkārši sliktais jāatdara ar labu un jābrauc iztīrīt no liekām grabažām viņa māja Berģos. Jo, kā teicis Džeroms K. Džeroms „Trīs vīros laivā”: „Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais – mājīgs nams un vienkāršas izpriecas. Pāris draugu, kas ir šī vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami – dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.” Ješka laikam nebija pietiekami uzmanīgi studējis šo klasisko darbu, vai vienkārši bija citās domās, tāpēc lielu sajūsmu neizrādīja. Lietus arī bija pārstājis rasināt, tāpēc nolēmām braukt uz sākotnēji jau plānoto Lilasti.

Eleganti izbraucām cauri Silakrogam, gar Mazo Baltezeru, cauri Ādažiem, pāri Gaujas tiltam, cauri Kadagai. Ādažu poligonā mums pretī brauca militārā kolona ar iespaidīgām bruņumašīnām. Laikam tie nebija mūsējie, jo draudzīgi pamāja ar roku, nevis arestēja par kara tehnikas bildēšanu... Kad bijām mazliet pabraukuši pa Tallinas šoseju Lilastes virzienā, Juris apturēja mūsu „kolonu” un pastāstīja, kāpēc šosejas malā esošo Pulksteņa ezeru tagad sauc, pardon, par Pirdiena ezeru. Izrādās, ka sensenos laikos kārtējā sestdienas brauciena laikā viņi tur apstājušies atpūsties; blakus pārdesmit metru attālumā sēdējis kāds pārītis. Džonis, laikam domādams, ka neviena sveša blakus nav, ar instrumentu, ko parasti neizmanto muzicēšanai, palaidis tādu pastaro bazūni, ka netālu blakusesošais Edgars, kas ir eksperts šajos jautājumos, atzinīgi galvu vien nogrozījis, bet „saldais pārītis” pārcēlies uz citu vietu. Kopš tā notikuma, šo ezeru šaurās aprindās sauc par Pirdiena ezeru. Pie jūras bija vēsi, un, tā kā nebija ne Ineses, ne Zanes, ne Emeritas, tad nebija neviena, kam peldēties.

Devāmies meklēt Jura dabas brīnumu. Un atradām to mežā metrus 300 no ceļa pa kreisi Saulkrastu virzienā. Tas tiešām bija iespaidīgi – priedes stumbrs bija savijies gandrīz vai mezglā! Tad devāmies uz mazo ezeriņu Ummi, kur pusdienojām. Pēc tam pa Tallinas šoseju uz Rīgas pusi. Kad pārbraucām Gaujas tiltu, lielākā daļa devās pa labi Carnikavas virzienā, bet mēs ar Mintautu turpinājām ceļu taisni uz Juglu. Šiem pēc tam esot jautri gājis, jo Jura velosipēda nobraukums tai brīdī sasniedzis 1000 km, un to nav varēts neatzīmēt ar saldo Brenguļu alu un citiem dzērieniem, jo „slāpes ir drausmīgs posts”...