Kaķīša ezers – Gaiziņkalns – Vecpiebalga – Jumurda – Ērgļi – Vestiena – Viešūrs. Pa ceļam uz Gaiziņkalnu – iebraucam t.s. Ķirsona muižā iespaidīgi un vērienīgi, recepcijas meitene laipni izrāda viesnīcu. Solām iegriezties uz vakariņām. Gaiziņkalns – tornī, protams, netiekam, par ko žēl, ceļābiedri ievērtē situāciju, un secina, ka nākošreiz jāpaņem līdz virve:). Bet nu tas nu gan tad būtu nesankcionēts pasākums! Metam apli pa Gaiziņkalnu, braucam lejā un tālāk uz Kučuru dzirnavām.

Pa ceļam, pie viesu mājas „Gaiziņstars” izložņājam miniatūru virvju taku. Kučuru dzirnavas celtas 1875.gadā. Iztraucējam saimniekus darbā – malkas kraušanā. Saimniece izrāda savāktos priekšmetus līdz augšai piekrautā dzirnavu telpā. Saimniece saka, ka tagad ar steigu jau jāsāk vākt arī pirmie mobilie telefonu un cita mūslaiku tehnika, kas tiks strauji mainās. Kolekcija lielu papildinājumu guva, kad beidzās seriāla „Nārbuļu mantinieki” (turpat netālu apkārtnē), filmēšanas vajadzībām savāktie sadzīves priekšmeti nonāca Kučuru dzirnavās. Kučuru dzirnavu galvenie viesi ir kāzinieki, tā kā – ja nepieciešama kāzu rīkošanas vieta – tīri sakarīgi izskatījās , spiežiet šeit sīkākai info.

Ceļš tālāk pa maziem ceļiem un celiņiem ved līdz Vecpiebalgai. Jāpiezīmē, ka ceļš visu laiku – augšā - lejā, kā jau Vidzemes augstienē, un piedevām – ļoti maz mašīnu, dažos posmos – pa mazākiem celiņiem – vispār nevienu braucamrīku nesastapām. Dažiem ceļabiedriem bija vilšanās par Vecpiebalgu– jo stereotips– apmēram tāds, kā no dziesmas par Vecpiebalgas ūdensrozēm. Bet ciemats kā ciemats – pirmspadomju - padomju – mūslaiku mistrojums. Droši vien, ka tās ūdensrozes jāmeklē Vecpiebalgas apkārtnē, mums šoreiz tam nav laikaL Paēdam pusdienas kafejnīcā „Laura”.

Pusdienojot sazvanām mūsu nākošo naktsmītni pie Lubānas ezera – Lubānas mitrāja informācijas centra mājā 2.stāvā ir istabiņas tūristiem, droši vien arī pētniekiem un zinātniekiem (Ls 8.00 personai). Tā kā visu dienu ir samērā auksts, galvenais lūgums – lai būtu silts, kas tiek piesolīts. Vispār – mazliet traucēja tas aukstums – jutāmies kā Norvēģijā un sarunās ar vietējiem ļaudīm lepnīgi stāstījām, ka mūspusē jau ābeles pilnos ziedos, ceriņi un kastaņi zied. Tas viņiem bija brīnums, tāpat kā mums – fakts, ka te tikai ievas knapi zied. Lai arī Latvija maza, tā tomēr ir tik atšķirīga! Sākas mūsu atpakaļceļš caur Kalna Kaibēniem.

Apstaigājam muzeju, satiekam muzeja gidu, kas uzzinājis, ka ceļojam ar velosipēdiem, uzreiz pielāgojas „klientu” interesēm, un stāsta, ka Matīsam Kaudzītem Vecpiebalgas apkārtnē pirmajam piederējis velosipēds, un vispār - abi divi - Reinis un Matīss bijuši lieli ceļotāji, un neznokurienes izvelk Eiropas karti ar iezīmētiem maršrutiem, kur abi ceļojuši. Izmantojam piedāvāto atrakciju – rakstīšanu ar spalvu un tinti, apstaigājam muzeju ar īsu, bet kolorītu stāstu un dodamies tālāk – vēl tāls ceļš priekšā.

Posms no Kalna Kaibēniem līdz Cirstu muižai – nu pa smuko braucams. Pirms Cirstu muižas – pēkšņi saskatām kaut ko lielu un pelēku kustamies pie kādas fermas ēkas – izrādās strausi – varētu teikt – „tāda tipiska Latvijas ainava”. No Cirstu muižas tālāk pa ceļu uz Jumurdu – tā nevisai, trepītes, bet vasarā varētu būt arī pārlieku putekļains.

Pa ceļam piestājam pie Viesaku šautuves, kas skaitoties lielākā medību sporta šautuve Baltijā. Uz Viesaku Briežu dārzu speciāli nebraucām līkumiņu, jo - saimniece sazvanīta – strupi atbild, ka „ekskursijas šodien nebūs, jo esmu Rēzeknē, braukt garām variet, bet vai briežus redzēsiet nezinu. Teritorijā ieiet nedrīkst”. Jumurdas muiža – izrādās - esmu šeit jau bijusi viena pasākuma laikā pusdienās. Padzeram tēju, parunājamies ar bārmeni par dzīvi un tā; Braucam tālāk līdz Ērgļiem, jeb precīzāk – „Brakiem”.

Posms no Jumurdas līdz Brakiem nav diezko patīkams, trepītes un pārlieku daudz tie akmeņi. „Brakos” (R.Blaumaņa muzejs) – notiek kāda vietējā teātra izrāde, apskatām muzeja ēkas, pacienājamies ar Velna dziru (kāds nebūt šņabja uzlējums) un pa ceļu pa taisno laižam uz brāļu Jurjānu (latviešu klasiskās mūzikas pamatlicēji) muzeju „Meņģeļi”. Te pasākums plānojas no 21.00, izstaigājam nelielo muzeja ēku, parunājam ar itāli, kas te šeptējas par voluntieri un jau samērā labi runā latviski. Uz zaļumballi nepaliekam - tā kā jau sāk krēslot – pēdējais brīdis mīt pedāļus līdz atstātajam auto pie naktsmītnes. Bilance: 107 km Beidzam: plkst. 22.07 – jau gandrīz tumsa, jo laiks ir samācies. Uzkrāmējamies un steidzam pie Ķirsona, kur līdz 23.00 var dabūt vakariņas°:):) Tas Jums iedvesmai nākamajai velo sezonai....