Rīga šķita pēkšņi izsmēlusi pati sevi, tādēļ nedēļas nogalē ar draugiem nolēmām aizbraukt tepat – pāri robežai, turklāt jāpiebilst – bez pasēm, tomēr kā noskaidrojās arī ar baltajām tiesībām var tikt pāri robežai, noklausoties tikai dažus robežu pārbaudes puišu jokus, ka nu ir viss – jākravā mantas un jāsāk iet atpakaļ uz Latviju. Bijām nolēmuši doties uz Viļņu, jo tas bija tā brīža piedāvājums un cerējām izmainīt savus iesūbējušos uzskatus, ka Viļņā nu noteikti nekā cita nav, kā tikai sen izdaudzinātais lielais Viļņas tirgus. Un ziniet, mums izdevās lauzt šo mūsu pārliecību.

Nakšņot palikām pie cilvēkiem, kas izīrē dzīvoklīti turpat 10 minūšu gājienā no vecpilsētas, jāteic dzīvoklis bija ļoti jauks un sūdzēties nu pilnīgi noteikti nav par ko un tas nebūt neizmaksāja dārgi, viena diennakts 60 Eiro mums uz 4 cilvēkiem likās ļoti pieņemami.

Pirmais, kur devāmies – protams bija nobaudīt lietuviešu nacionālo ēdienu – cepelīnus. Mazliet taukaini, bet mums kā tipiskiem latviešiem (domāts – kartupeļu ēdājiem) šis brūvējums ļoti gāja pie sirds, ja nu vēl piemin, ka tika noskalots ar Švituri un Kalnapilis alu, tad ir pavisam labi. Cenas lētas, vēderi pilni – tūristu cienīgs noskaņojums – bijām gatavi doties meklēt k-ko sirdij tīkamu. 

Pirmais, ko parādīja mūsu karte bija Ģedimina tornis – kuram apkārt plešas liels mūris, ko dēvē par pilsētas nocietinājumu un arī par sava veida simbolu. Ģedimins esot bijis valdnieks, kurš dibinājis Viļņas pilsētu 14. gadsimtā.  Lai gan pastāvēja iespēja samērā lēti uzbraukt tornī un visu novērtēt no augšas, mēs izvēlējāmies (tāpat kā lielākā daļa tur esošo cilvēku) vienkārši uzrāpties uz nocietinājuma sienas un matiem plīvojot vējā izbaudīt sarkano jumtu mākslu. Skats ir jauks, šķiet, ka tu stāvi visam pāri un redzi miljoniem mazu jumtiņu un cilvēkus, kas skrien savās ikdienas lietās, bet tu tikai izbaudi labu skatu.  Kā jau tas daudziem zināms, Viļņa 2009. gadā ieguva Eiropas galvaspilsētas titulu, un lielākoties pateicoties katedrālei, kura ir šīs pilsētas simbols. Tā atrodas turpat netālu – Ģedimina prospektā. Mēs gan katedrāli apskatījām dienā, bet runā, ka naktī tā esot izgaismota īpaši skaisti. 

Viļņa ir skaista pilsēta un pati sevi dēvē par iedvesmas pilsētu, šķiet, ka tā sevi dēvē katra pilsēta, tomēr Viļņā ir sava veida radošais gars. Tādējādi mūs ieinteresēja arī Užupis rajons, kas skaitās mākslinieku rajons, nu gluži kā mūsu Andrejsala, ļoti interesants, mazas ieliņas, žēl tikai, ka nekās īpaši netiek restaurēts, mājas šķiet nolaistas, tomēr savā veidā oriģināla pieeja ir atrasta visam, piemērām nodrupusi siena, kas ieguvusi skrienošas zebras apveidus – ir izkrāsota attiecīgajās krāsās un izskatās tīri piemīlīgi, tomēr radās sajūta, ka tūristi šeit īpaši bieži nerādās, jo arī mums tika veltīti dažādi raksturojami skatieni, šķita, ka tur visi viens otru pazīst, sasaucas savā starpa, sveicinās, bet bijām svešinieki, kas uz brīdi ielauzušies viņu mazajā pasaulītē.

Vakarā saguruši pēc pastaigas nolēmām atrast vēl kādu vietiņu kur atpūsties, un pārrunāt dienas iespaidus, atradām ļoti jauku kafejnīcu, kura diemžēl, kā mūs informēja jaukā viesmīle, ir cietusi ugunsgrēkā, bet āra terase mūs vienalga laipni uzņēma ar siltiem plediem un garšīgo lietuviešu alu. Un kungs, kurš sagaidīja ieejot terasē ar paceltu vīna glāzi – mūs patīkami sajūsmināja. Protams, vakara gaitā attiecīgi tikām nosaukti arī par „žirga galvām”, bet tas neesot ļauni, tā vienkārši ir. Un kopumā lietuvieši mūs patīkami uztver kā brāļus un tad paliek tā silti, jo šķiet, ka arī tur ir visi savējie. Tādēļ, ja arī jums šķiet, ka Viļņā nav nekā ievērības cienīga, tad ļaujieties šim mazajam un jaukajam piedzīvojumam, jo tur ir ko redzēt, ir ko satikt un ir ko baudīt.