Dažus kilometrus no Latvijas un Igaunijas robežas meklējams pavisam nelielais ciematiņš Vastseroza jeb Jaunrozes. Te Otrajā pasaules karā aizsākās vērienīga mežabrāļu kustība, pirmie ciematnieki mežabrāļu gaitās devās jau 1940.gada beigās, un tās ilga līdz pat Staļina nāvei. Par labi saglabāto mežabrāļu piemiņas vietu jau piecpadsmit gadus rūpējas Mēliss Metuss — cilvēks, kura tēvs un krusttēvs arī bijuši mežabrāļi. Šarmantais igauņu kungs, kuru daži dēvē arī par pagasta oligarhu (viņš ir viens no turīgākajiem apkārtnes saimniekiem) viesiem izstāsta mežabrāļu kustības vēsturi un izrādīta atjaunoto bunkuru, kurā vairāk nekā pirms 60 gadiem mitinājušies vairāki desmiti cilvēku.

 

 

Rudenīgi emocionālos stāstus burvīgā krievu valodā ar igauņu akcentu papildina arī kopīgi dziedātas mežabrāļu dziesmas, tai skaitā Gaujas laivinieks un Šalc zaļais mežs, graķītis īstas dzimtenītes, kas gan tiek importēta no Latvijas, jo Igaunijas likumi aizliedz tādu ražot, un, protams, pusdienas ar mežabrāļu iecienītākajiem ēdieniem — siļķi, salātiem un ļoti garšīgu putru, kas tapusi no kartupeļiem, grūbām, apceptiem sīpoliem un speķa. Mmmm… Kopš šīm pusdienām uz trim dienām par mūsu iecienītāko izsaucienu kļuva vārds «putra», ko iemācījām arī saviem igauņu kolēģiem. Tas nu ir skaidrs: mūsu ziemeļu kaimiņi no savas vēstures neslēpjas! Īpaši būtisks šis fakts šķiet tādēļ, ka mežabrāļu kustība aktīva bijusi arī Latvijā, taču daudzi par to baidās runāt joprojām. 

 

 

 

 

Vakars setu gaumē

 

 

Pagūstam apciemot arī setus — nelielu Igaunijas tautu, kas līdzīga lībiešiem. Viņi mitinās Vastselīnā — netālu no Krievijas pierobežas. Apmēram desmit tūkstoši interesantā dialektā (šķiet, pārējie Igaunijas iedzīvotāji to reizēm nesaprot) runājošu cilvēku, par spīti visam, pratuši apliecināt savu nacionālo identitāti. Visvairāk pārsteidz setu tautastērpi — igauniskā un slāviskā sajaukums. Kungi tērpušies visnotaļ pieticīgi, taču dāmas rotājušās ar ķēdēm, monētu virtenēm un milzīgām saktām. Izrādās, jo dāma vai viņas vīrs turīgāks, jo rotas krāšņākas. Ja vīra vai drauga nav, tērps pieticīgāks. Izbaudām arī setu dziesmas un dejas: rāmas, skumjākas un jautrākas, ar pavisam nelielu slāvisku piesitienu. Skaisti un smeldzīgi! Un, ak, arī te neiztikt bez malka vietējā dzēriena no pavisam maza sudraba kausiņa. Starp citu, seti reizi gadā vēlē karali. Šā procesa laikā pie katra pretendenta sastājas piekritēju rinda. Kam tā garāka, tas arī iemanto karaļa godu. Uz savdabīgajām vēlēšanām ierodas arī Igaunijas valdības pārstāvji. Viņi rēķinās ar setu karaļa domām, lai gan tagad viņa pārvaldāmā teritorija ir tikai trīsarpus pagastu Pilvas apriņķī… Vēl seti panākuši, ka viņu valoda iekļauta UNESCO aizsardzības programmā. Šķiet, latgaliešiem un lībiešiem derētu sekot šim piemēram.

 

ATV, kajaki un Pēdējā relikvija

 

 

 

 

Nākamā diena tiek veltīta ekstrēmākām izklaidēm — braucienam ar ATV — kaut kas līdzīgs pie mums labi pazīstamajam kvadriciklam — un krosa motocikliem. Vispirms ražens igauņu puisis, vārdā Urmass, mūs ietērpj aizsargkrāsas tērpos, izdala ķiveres un nolasa lekciju, kā ar braucamajiem apieties. ATV uzvedas pieklājīgi un uz izdangātā meža ceļa nekādus brīnumus netaisa, savukārt krosa močiem ir tendence ik pa brīdim izsprukt no braucēja apakšas… Jautrs pasākums, lai gan dažiem pēc dzelzs rumaku savaldīšanas trīc rokas. Stundas brauciens ar ATV maksā 50 eiro, ar motociklu — apmēram 20 eiro. Izrādās, igauņi ir arī naski laivotāji, dara to paši un piedāvā tūristiem. Laivu maršruts pa Ahjas upi ir ļoti iecienīts. Vispirms jauks igauņu puisis mūs izvizina pa upi ar gleznainajiem krastiem.

 

 

 

Divdesmit minūšu ilgo braucienu baudām uz plosta, kas tapis, ar dēļu grīdiņu savienojot trīs kajakus. Lai gan braucamais izskatās stabils, katram jāuzvelk drošības veste, jo kārtībai jābūt! Braucam, priecājamies par skaistajiem skatiem un rāmo rudeni. Galamērķī mūs gaida sarūpēts pikniks: uz ugunskura tapis sautējums, karsta tēja un fantastiska upeņu plātsmaize. Tāds mielasts paredzēts ikvienam, kurš vēlas izbaudīt šo maršrutu! Maltīti papildina igaunietes Merikes stāsti par to, kā šajā apvidū — Taevaskodas rezervātā — 70.gadu sākumā tapusi filma Pēdējā relikvija, kurā piedalījušies arī vairāki latviešu aktieri. Otro sēriju gan šoreiz nefilmējam, taču izmēģinām skrejriteni un pārbaudām savu līdzsvara izjūtu. Tiesa, šoreiz līdz iespaidīgajam Taevaskodas smilšakmens iezim jeb klintij izlemjam doties kājām, lai nesteidzīgi izbaudītu Igaunijas rudeni. Interesentiem: pārgājieni rezervātā notiek arī ziemā, un, ja vien Ahjas upe ir aizsalusi, tiek piedāvāta vizināšanās ar skrejkamaniņām un arktiskā sauna.

 

 

Dzērvenes un sniega kurpes

 

 

 

Visekstrēmākais piedzīvojums ieplānots pēdējā ceļojuma dienā, jo igauņu kolēģi nolēmuši izrādīt vienu no saviem lielākajiem purviem, kas meklējams Somā nacionālajā parkā. Purvs sācis veidoties apmēram pirms astoņiem tūkstošiem gadu, un pašlaik tā platība ir aptuveni 40 kvadrātkilometru. Šajā pārgājienā uzticamies igaunim ar lietuvisko vārdu Aļģirts jeb Aļģis, kurš vienprātīgi tiek nodēvēts par purva veci. Uzklausām viņa stāstus, ka pārpurvotajā teritorijā mītot lāči, vilki, zaķi un stirnas, bet tad pie kājām piestiprinām savādus sarkanus priekšmetus — Francijā ražotas sniega kurpes. Kādam attapīgam igaunim acīmredzot reiz prātā ienākusi doma, ka tās der arī staigāšanai pa purvu. Tā arī ir: kāja tā drusku iegrimst rāvainajā ūdenī un mānīgi stingrajos purva zāles ciņos, taču pārvietoties var itin labi. Protams, kamēr vien nekāpjam gluži akacī… Taču pēc brīža visi ir pieraduši un vienā mierā lasa dzērvenes, kuru te netrūkst, vai arī vēro zosu kāšus. Garkaklainie putni, smeldzīgi sakliedzoties, lido vismaz piecos dažādos virzienos. Gluži neviļus prātā nāk Imanta Ziedoņa reiz rakstītais: « (..) Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs / bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs / bez gulbjiem un bez sniega debesīs…» Starp citu, Igaunija ir skaista jebkurā gadalaikā!

 

 

 

Un kur nu vēl SPA…

 

 

Protams, viesojoties Igaunijā, būtu neiedomājami neizbaudīt viņu SPA piedāvājumu. Un man patiess prieks par igauņu bāleliņiem, kuri Pērnavu padarījuši par SPA galvaspilsētu (protams, šo iestāžu netrūkst arī Sāremā, bet par to — citreiz). Pirmajā vakarā dodamies uz viesnīcu kompleksu “Estonia” (pareizi laikam būtu teikt — termām). Ui! Lielāki un mazāki baseini ar un bez kaskādēm, piršu pirtis visām gaumēm un, protams, džakuzi… Divas stundas aiziet nemanot! Un neviļus rodas jautājums: kādēļ Jūrmala nevarētu izdarīt to pašu??? Protams, daži SPA tur ir, taču cenu atšķirība ar Igauniju ir milzīga — ziemeļu kaimiņi šīs izklaides piedāvā par vismaz divreiz zemākām cenām. Nākamajā vakarā pirms prombraukšanas katrs tiekam pie savas procedūras divās dažādās SPA viesnīcās. Sīkumos neiegrimšu, taču pilnīgi noteikti varu apgalvot — viss dienas smagums palika jauko igauņu speciālistu (speciālišķu?) kabinetā. Un pavisam noteikti zinu, ka ciemos pie ārkārtīgi viesmīlīgajiem igauņiem braukšu vēl un vēl… ;)