Kurzemes piekrastē  no Engures līdz Kolkai laiks, šķiet, rit mazliet lēnāk. Ievas te zied vēlāk kā citviet un arī ļaužu runas tādas rāmas, bet pamatīgas. Katram vārdam ir svars un tukšus salmus nemēdz kult, arī pieklājības pēc nē. Tas jau laikam no pašas dabas dots, jo zvejnieku vīriem un sievām nav bijis laika lieki tērgāt. Vairāk bija jāprāto, kā no skopās kāpu zemītes arī kādu kartupeli un burkānu dabūt laukā, lai nav no zivīm vien diendienā jāpārtiek.

Šodien, protams, piekrastes zvejniekciemos jūrā iešana ir pieklususi. Bet tāpat mums, tūristiem un garāmbraucējiem, acis tā vien vēršas uz kādu zivju bodīti ceļmalā. Kā tad nu bez zivīm mājās brauksi! Ja nu tomēr gadās ne gluži īstā sezona un bodītes stāv ar aizvērtiem logiem un durvīm, tad tomēr ar īstu pārliecību varu teikt: ko redzēt un izbaudīt ir ļoti, ļoti daudz tāpat un savs šarms ir tieši tam laikam, kad atpūtnieki vēl neņudz un rodas sajūta – šis piekrastes gabaliņš un apbrīnojamais dabas valdzinājums domāts tieši man.

Esmu viens pats, un tikai es kādā brīdī viens pats redzu gan gulbjus jūrā starp Kaltenes akmeņiem, gan pārsteidzošo Pūrciema kāpu, gan apbrīnojamo Ģipkas baznīciņu, kas tikpat kā no gruvešiem uzcelta sākotnējā veidolā. Melnsilā kādu brīdi iejūtos kuršu pirātu lomā un prātoju, kur vislabāk kurt viltus ugunskurus, lai maldinātu svešu zemju kuģus. Stāsta, ka tur esot bijusi jūras laupītāja Tromela pils, kur glabāti salaupītie dārgumi. Tāpat dēkaiņu prātiem vērtīgs ir stāsts, ka bagātības joprojām vēl nav atrastas.

Starp citu, dokumentālu pieradījumu, ka pirāti tiešām šajā piekrastē tik aktīvi darbojušies, kā runā, neesot. Tie tiešām vairāk ir nostāsti, kas glabājas no paaudzes paaudzē. Taču pavisam reāls ir kāds cits fakts: līdz pirmajam Pasaules karam darbojušās pat četras jūrskolas: Engurē, Rojā, Ģipkā un Mazirbē. Engures jūrskolai bijusi arī otrā piedzimšana un tā darbojusies līdz 2009. gadam. Daļa no Engurē izmācītajiem jūrniekiem tagad brauc tālās jūrās un zem dažādu valstu karogiem.

Kurzemnieki, kā zināms, ir lepni un ļoti mīl katrs savu mazo ciemu, kurā lemts dzīvot. Piemēram, nudien nelielajam Bērzciemam ir pat sava himna! Un gandrīz autentiskā zvejnieku sētas istabā pie sienām bildes, bildes, bildes no vecvectēvu laikiem. Pagātne tiek godā celta un arī viesiem parādīta: re, tā mēs kādreiz dzīvojam. Un kopā ar senču garu dzīvojam un dzīvosim. Rāmi un pamatīgi. Jo nav jau jāskrien kā arājam. Vai nu tā zivs nāks tīklā vai nē.

Egons Meija