Mūsu ieplānotais brauciens no 18.septembra līdz 3.oktobrim uz Austrijas Alpiem un Vācijas Mozeles upes ieleju ar savu auto. Garais caurbrauciens caur Poliju un Slovākiju nesa mums lielus pārdzīvojumus un jau biju ar mieru griezt auto atpakaļ uz māju pusi, jo šķita, ka kāds tur augšā nevēlas, lai turpinām šo ceļojumu, liekot mūsu auto sirsniņai apklust Polijā pirms Krakovas un Slovākijā Bratislavā, tieši pie pagrieziena uz Vīni. Abas reizes noplīsa auto vārsts, kas krietni paplucināja ceļojuma budžetu jau tā spiedīgajos apstākļos. Bet neraugoties uz šīm ķibelēm, tomēr sadūšojāmies turpināt ceļu uz Austrijas pusi.

 

 

 

Neviens apraksts un bildes nesniedz ne daļu no tām emocijām un kalnu varenuma kāds pavērās mūsu acīm pie Gerlitza kalna Villach pilsētā un Grossgloknera kalna Heilingblutas pilsētiņas tuvumā. Gerlitza kalnā uzbraucām ar pacēlāju. Ceļš augšup un lejup ilga ap stundu. Kalna virsotnē izbaudījām plašumus, kāds pavērās acīm. Nākamajā dienā sekoja Grossgkloknera kalnu ceļš 48km garumā ar fantastiskajām ainavām, kuras gribējās tik bildēt, bildēt un bildēt, un kas lika aizrauties elpai. Piestājām vienā no daudzajām pieturiņām gleznainā ceļa posmā, lai izlocītu kājas. Vienā dienā izstaigājām pāris stundas pa kalnu taciņām augšup un lejup, priecājoties ik uz soļa par kalnu varenumu, kas man lika sajusties mazai un niecīgai to priekšā. Bija tāda nereāla sajūta, raugoties uz zaļajām ielejām un sniegotajām kalnu virsotnēm... kā skaistā sapnī, no kura bail pamosties. Stāvēju un centos ar acīm „apēst” to gleznu, kuru šīs apkārtnes iedzīvotāji var baudīt ik dienas, lai man drūmajos rudens vakaros un brīžos, kad nolaižas rokas, būtu kas skaists, ko atcerēties un kur smelties spēkus.

 

 

 

 

Otrā dienā devāmies tuvāk kalnu virsotnēm uz Kaiser-Franz-Josefs-virsotni(2369m), lai no šejienes caur 6 tuneļiem nonāktu uz kalnu takas, kas mūs aizveda līdz ledājam. Kāpiens bija grūts, bet ne jau tādēļ, ka taciņa vītos stāvus kalnos, bet gan tādēļ, ka lielais augstums mūsu organismiem lika vairāk piepūlēties un iesākumā atpūsties ik pēc pārdesmit metriem :) Kad bijām pieraduši, tad solis kļuva raitāks un tuvošanās ledājam (Pasterzengletscher), neļāva pagurt, bet pielikt soli, lai pēc iespējas ātrāk varētu pieskarties sniegam un no šī skatu punkta vērotu dižo Grossglockneru un pārējos tā brāļus, kas debesīs slejas vairāk kā 3km augstumā. Redzētais vārdos neaprakstāms, un klusums kas tur valdīja.. vienu brīdi pat bija sajūta, ka esam uz Mēness.

 

 

 

Varu izplūst garos un plašos emociju aprakstos, bet mazliet jāuzraksta arī par Mozeles ieleju. Pēc kalniem tā vairs nesniedza tādu emociju gammu. Jā, skaisti – vīnogulāji pie vīnogulājiem. Visa upes ieleja viens milzīgs vīnogulāju lauks, kurā ik pa brītiņam iemitinājusies kāda pilsētiņa ar vīndariem. Noprovējām vairākus vīndaru lolojumus un visgardākos atradām Trittenheimā un Winnigenā. Tagad zināsim kurp doties, kad sakārosies saldo baltvīnu :) Tālāk jau seko ceļš mājup caur Berlīni, Polijā auto atkal iedegās servisa zīme un motors sāka raustīties, bet, par laimi, līdz mājām tikām un trešo reizi uz ceļa nepalikām. Kopumā nobraukti 5584 km caur Lietuvu, Poliju Austriju, Vāciju un „paķerot” nedaudz no Vācijas pierobežā esošās Francijas un Luksemburgas, un šeit visur redzēto būtu pārāk gari uzskaitīt. Rezultātā nodedzināti 340 l dīzeļa, kas prasījis 244 Ls.

 

 

Dažādu apstākļu dēļ 5 naktis pārlaistas auto, 3 teltī, 7 pansijās/viesnīcās, kopā prasot 230 Ls. Tad vēl neplānotais auto remonts un auto evakuators (to labāk neuzskaitīt...un no evakuatora vadītāja slovāka Jura jau uzzinājām ka šī ir „nedobra mašina”) Ņemot vērā visu piedzīvoto, par braucienu paši esam ļoti gandarīti un priecīgi.