Dienvidāfrika izieta cauri pa dievu pēdām
Dzīve Dienvidāfrikā līdzīga smaidīgam sulīgam auglim, paši iedzīvotāji par sevi raksta tā: „ ir laiki, kad mātes zeme liek no pārlieka prieka lekt un dējot, bet ir arī laiki, kad var likt sirdīm raudāt ar asinīm ”. Dienvidāfrikaņu valodā nav tādu vardu kā: vidusceļš, monotons, būt nogurušam. Tos tur vienkārši nedzirdēsi.
No Pekinas mēs izlidojam uz Honkongu, kur pārsēžamies uz lidojumu Johanensburgā. Ceļā kopuma pavadījām ap 19 stundām. Viss nebija īpaši plānots, drīzāk spontāns. Vienā solī mēs no Pekinas silta pavasara pārvietojamies uz Dienvidāfrikas vēso rudeni. Ja pajautāt cilvēkiem, priekš kam braukt uz Dienvidāfriku? Ko tur redzēt? Tad rētu lietu kolekcionāri atbildēs: „noteikti lai nopirkt dārgakmeņus”. Dzīvnieku pārzināji teiks: „noteikti jābrauc 10. mēnesī, lai redzēt lielo savvaļas dzīvnieku migrāciju”. Gardēži: „ Lai pagaršotu vietējo virtuvi ”.
Dienvidāfrika ir liela valsts Āfrikas kontinentā un viena no iemīļotākajiem tūristu apmeklējuma vietām melnādaino zemju starpā. Tur atrodas lielākie zelta un dārgakmeņu iegūšanas vietas, tieši tāpēc tur atbrauc vislielākais skaits ar „ Zelta un Briljanta drudžu” slimojušie. Šo valsts sauc arī par Zelta vai Dārgakmeņu valsts. Tur dzīvo ap 11 tautību, tāpēc Dienvidāfrika nereti tiek saukta par „Varavīksnes tautas” valsts. Tas zemes un ūdeni ir neaprakstāmi skaisti, gaiss ir ļoti svaigs, silts, savdabīgs, ar kripatiņu kokosa eļļas smaržas. Saulainas ainavas, vietēji plaši ceļi, milzīgi dārzi un safari dabas parki ik mirkļi priecina cilvēka acis. Te, pat pilnīgi nemākslinieciskai dvēselei sagribēsies uzgleznot ne vienu vien dabas ainavas gleznu. Mēs nolemjam iziet jau pa kļuvusi tradicionālo tūristu ceļu: mēģināt kāpt Galds kalnā, tad aizbraukt uz safari parku, „mēdīt” savvaļas lielo kaķus kā lauva un gepards, paskatīties uz kādi ziloni, vietēja ciematā pagaršot vietējo virtuvi un iedzert vietējo vīnu.
Galda kalns (Table kalns) ir Keiptauna simbols. Šo kalnu var redzēt no visam Keiptauna ielām, bet ja nu tas pazuda no tavas redzes loka, tad tu kaut kur jau apmuldies. Tas augstums ir 1087 metru vīrs jūras līmeņa. Kalna virs galotne ir tik plakana kā ar nazi nogriezta. Kāpšanu uz šo kalnu sauc par „ Iešanu pie dieviem padzert pēcpusdienas tēju ”. Stāsta, ka ir 300 celi kā nonākt tas virsotnē. Ja iet ar kājām, tad ceļš aizņem ap 3,5 stundām, ja ar transporta līdzekļiem – tad pusstundu laikā tu jau būsi virsotnē. No tā paveras lielisks skats uz pilsētu un līci, kurā atrodas Robben sala, kurā 25 gadus ieslodzīts bija Nelsons Mandela, var redzēt visu Afrikāņu zemes krāšņumu, visas tās brūno un zāļo, zilo krāsu gammas, to plašumus, saost saules staros sasildīto afrikāņu kontinenta gaisu un kopā ar to ieelpot nesavaldāmo velmi dziļāk izsekot šo zemi.
Nākamajā dienā mēs devāmies vietā, kuru vienkārši ir noziegums neapskatīt: savvaļas dzīvnieku safari parku Šamvari! Safari parka piecas zvaigznes ir zilonis, lepna lauva, lēns hipopotams , gepards un degunradzis. Mūsu gids Sabi Sabi pastāstīja par parka vēsturi: tas iekļauts Krugera Nacionāla parka teritorijā un ir viens no nesen dibinātiem mežonīgu dzīvnieku safari parkiem. Šamvari vietēja valodā nozīme „ mans draugs”. Pārgājienu pa Safari parku sauc par medībām, protams, tas nav īstās medības. Šo medību uzdevums ir pēc iespējas tuvāk ieraudzīt piecas Dienvidāfrikas parku zvaigznes. Tiesa gan, mums pabrīdināja, ka ne vienmēr tās izdosies. Vairāku stundu braucot mums izdevās samedīt žirafes, lauvas ģimeni un vēlā vakarā pasekot lauvas medībām. Uz nakti palikām Šamvari parka teritorijā. Sēdējam nakts vidū pie ugunskura un klausījāmies Sabi Sabi stāstu par vietējo paražām. Pēkšņi, no krūmiem izgāja ziloņu mātīte. Visi apklusa. Viņa lēni lēni , vedot mazulīti pakaļā, krustoja pagalmu un tik pat klusi pazuda krūmos. Ziloņi pagāja ne tālāk kā 5 metru attālumā no mums. Visi bija apmulsuši - tik tuvu, tik liela, tik klusi…
Pēc dažam minūtēm, it kā nekas nebūtu noticis, mūs paaicināja pie galda pievienoties nakts mielastam. Zeltaina kukurūza, sēnes mērcē, jēru gaļa gatavota liela katlā ar nezināmām garšvielām – garšoja patiešam izcili. Afrikāņi visur izmanto palmas eļļu, kas piedod ēdienam neparasto eksotisku garšu. No milzīga skaitļa tomātu pagatavoja nelielu daudzuma asas tomātu zupas. No īpašam miltiem mūsu priekšā savārīja ( tieši savārīja, nevis izcepa) afrikāņu maizi. Tas gan bija dīvains. Nepaspējam mēs pabeigt afrikāņu mielastu, ka no tuvākajiem krūmiem izgāja ar resnu pakaļu gepards. Mūsu gids klusi teica neuztraucēties un lēni dabūt ārā savus fotoaparātus un kameras no kabatām un somām. Bīstams mežonīgs dzīvnieks kādu 10 – 15 minušu laikā pastaigājies kādu 3 metru attālumā no ugunskura, kādas divas reizes ar savam dzeltenam acīm paskatījās mūspusē un paslēpjas krūmos.
Pēc tadam randiņiem gulēt gan bija sarežģīti, kad tu juti, ka apkārt tik brīvi staigā tādi izcili dabas mednieki. Cik Sabi Sabi mums nestāstīja, ka viss ir drošs, ka viņu desmitgadu pieredzē nebija gadījuma, kad tūrists kļūtu par dzīvnieku medību objektu – bailes mani nepameta. Kaut gan mums neizdevās redzēt visu slaveno piecinieku, tas nakts tikšanas attaisnoja visu mūsu ceļojumu. Pats pa sevi Šamvari kampus ir loti ērts atpūtas komplekss, kas vairāk līdzīgs pieczvaigžņu viesnīcai džungļos. Baseini, restorāni, verandas, ērti numuri. Vakarpusē pie ugunskura notiek vietējo afrikāņu deju uzvedumi. Tas ir tālu no īstas afrikāņu dzīves stila, bet ļoti piemērots ārzemju tūristu vajadzībām. Neskatoties uz to, ka ceļojums ilgas tikai dažas dienas, tas atstāja lielu iespaidu, līdz pašam mājām mēs atvedam emocijas no redzēta mežonīgas pirms tam neredzētas Dienvidāfrikas.
