Zābaka aprisēm līdzīgā kontūra pasaules kartē, jeb Itālija vienmēr ir vilinājusi ar savu Milānas modes šarmu, Venēcijas romantiku un vēl neiepazīto Florenci. Tā nu izlēmām izbaudīt šo vilinošo piedāvājumu.

Pirms izlidošanas, protams, bijām rezervējuši numuru hotelī, kas atradās 10 minūšu gājienā no Milānas centra, naktsmāju cena bija 20 eiro no personas. Hotelis bija ģimenes uzņēmums, lai gan bija diezgan pieticīgs, tomēr tikām uzņemti ļoti sirsnīgi.

Lai izbaudītu Milānu - tai ir jāļaujas. Tik daudz šallēm rotātus vīriešus negadās redzēt bieži, tas piesaista. Turklāt pusdienas laikā ejot cauri Milānai ir grūti pamanīt kādu, kurš steidzas, tā vien šķiet, ka milānieši ir uzposušies un vienkārši pastaigājas. Smalki kungi tērpti uzvalkos un dāmas kostīmiņos nekautrējas ieturēties uz ielas, skaļi smieties, raidīt valdzinošus skatienus un pēc brītiņa nozust neatvadoties.

Milāna spēj piedāvāt pārsteidzoši daudz, gan estētisku baudījumu veikalu skatlogos, gan vilinošo picu smaržu katrā mazajā ieliņā.

Ievērojamākie apskates objekti, ko ir vērts apskatīt ir Castello Sforzesco – cietoksnis, kurš sevī ietver daudzus muzejus un galerijas. Viens no slavenākajiem darbiem muzeju kolekcijā ir Mikelandželo nepabeigtā skulptūra „Rondanini Pieta”. Cietokšņa otrā pusē atrodas viens no Milānas lielākajiem parkiem – Parko Sempione.

Noteikti jāapmeklē arī centra iepirkšanās ielas, kas ir tik raksturīgas Milānai – Via Montenapoleone un Via della Spiga, kurās var atrast tādus slavenus brendus kā Gucci, Valentino, Armani, Fendi un citus.

Milānā nolēmām īrēt mašīnu, par ļoti minimālām izmaksām, kas mums arī godam izdevās. Nu bijām gatavi doties ceļā uz Venēciju. Pēc 5 stundu ilga ceļa Venēcija neliek vilties, skaisti saules pielieti kanāli un sirsnīgi pretimnākoši cilvēki, kuri ieraugot mūsu līdzpaņemto karti steidzas palīgā. Svētā Marka laukumā drūzmējas cilvēki, daži klausās ielu muzikantos, daži laiski dzer kafiju āra terasēs, citi nododas iepirkšanās priekiem mazajos tirdziņos. Runā, ka šajā laukumā esošā kafejnīca „Florian” esot vecākā Eiropā.

Pilsēta ir pārpildīta ar kanāliem, kas gluži nepārprotami pilda ielas funkcijas, tiem ir pat ceļa zīmes un spoguļi drošībai pagriezienos. Gondolieri ik pa laikam skaļi nosvilpjas – dodot zīmi, lai pārējie uzmanās, vai arī brīžos, kad kāds tūrists kāri noskatās uz viņu gondolu, viņi nekautrējas svilpt, māt, aicināt izbraukt ar gondolu, ne velti viņi tiek dēvēti par sava aroda meistariem un bagātākajiem cilvēkiem Venēcijā. Iespaidīgi, ka arī ātrā palīdzība un policija Venēcijā pārvietojas pa kanāliem, no otras puses tas ir pašsaprotami, jo daudzām vietām Venēcijā nav iespējams piekļūt pa sauszemi. Lielākais kanāls ir Canal Grande (5 m dziļš), kuram pāri stiepjas slavenais tirgotāju tilts, uz kura tirgošanās notiek līdz pat šodienai. Protams, neizpaliek arī krāšņās maskas, tās atšķiras gan pēc materiāla, kvalitātes, gaumes un cenas – jums tikai atliek izvēlēties sev tuvāko. Venēcija ir pilsēta, kurā šķiet, ka tu sapņo, jo realitāte, kas tur risinās tev apkārt ir pārāk neierasta, tam ir jāļaujas, jo tas viss ir baudīšanas vērts.

Un nu ir laiks atkal atgriezties realitātē, joprojām sapņainā noskaņojumā dodamies uz Florenci. Ceļā tiek pavadītas aptuveni 4 stundas, nu jau esam pieraduši pie Itāļu temperamentīgā braukšanas stila, skaļajiem svilpieniem un saucieniem, kas nebūt neskan pārmetoši, bet gan kā uzmundrinājums. Mums mazliet nenoveicās ar laiku, Florence bija pielijusi, tomēr skaista, kā nekā renesansi pārstāvoša pilsēta. Tā ir pārbagāta ar dažādiem pieminekļiem, kas tai piešķir māksliniecisku un vēsturisku auru. Florencē mūsu spēki bija tuvu izsīkumam, tādēļ nodevāmies vienkārši pastaigām pa vietējiem tirdziņiem un vēdera baudām – no visas sirds izbaudot itāļu izslavētās picas, lazanjas un makaronus, un nonācām pie slēdziena – ka tās tiešām ir savu uzslavu vērtas.

Lai gan Itālijas pilsētās cenas mēdz atšķirties, tomēr aptuvenās cenas pārtikai ir: Makaroni un picas – 7 -10 Eur Otrie ēdieni – 10 – 15 Eur 1.5 l ūdens lielveikalā – 3 Eur 0.25 l ūdens kafejnīcā – 2.5 Eur