Te viss šķiet rāms un nesteidzīgs. Upes plūst rāmi, apmīļojot katru niedri un piekrastes krūmu, rāmi gozējas āboli aiz pārpilnības nolīkušajos zaros, rāmi joprojām visās krāsās zied rudens puķes patiesi skaistajās sētās, rāmi vanags, uz skursteņa uzlaidies, nolūkojas pāri ēkām un laukiem. Te tiešām iederas rāmums, jo tam līdzi nāk pamatīgums. Jā, Zemgale saistās ar pamatīgumu un lietu kārtību, ar godprātīgi, prasmīgi un līdz galam padarītu darbu. Jo – ja reiz Dievs un daba te devuši tik bagātu un auglīgu zemi, kam gan celsies roka grēkot un šo zemi nekopt? Pamatīgi apkopt. Rāmi apkopt un rāmi zemes augļus baudīt.

Ja gadās būt Zemgales pusē, var vienkārši izkāpt no mašīnas un ieelpot uzarta lauka smaržu. Velēna te bieza, smaga, un, šķiet, var pat saskatīt, kā tā elpo. Tikpat vilinoši ir izstaigāt Zemgales muižu parkus. Piemēram, Zaļeniekos pie Zaļās muižas. Nudien pat nevajag iztēlē griezt laiku atpakaļ un iedomāties muižkungu dzīvi, lai izjustu un saprastu – šeit neviens nesteidzas. Vienkārši nevar paskriet pa kaklu, pa galvu un gribēt sagrābt pēc iespējas vairāk iespaidu – te noskaņu un izjūtu dod katrs koks, katrs parka celiņš, pat katra lapa, kas nokrīt tepat pie kājām. Šeit vienkārši miers un rāmums ir jau paši par sevi.

Protams, Zemgales vēsturiskais lepnums – muižas. Ja, teiksim, kāds brīvdienu ceļojums jūs aizvedīs uz Auci, noteikti ieteiktu rāmi un nesteidzoties apskatīt Bēnes muižu, Vecauces un Lielauces pilis, veco Īles baznīcu. Pieļauju, ka vēl kādam, ne tikai man, šāds ceļojums sagādās vispatīkamākos pārsteigumus. Savukārt Tērvetē teju vai katrs būs ko dzirdējis par grāfu Pālēnu un viņa labajiem darbiem gan pašā Tērvetē, piemēram, uzceļot skolu un baznīcu, gan visā Zemgalē. Skola, baznīca un Pālēnu kapliča joprojām stāv, kā stāvējušas, un tiešām ir vērts tās redzēt.

Zemgales braucienā ieteiktu nokļūt arī Augstkalnē - vien piecus kilometrus no Lietuvas robežas. Te vietā teiciens „dzirdējusi biju, redzējusi nē”. Ieraudzīju un pat samulsu – kā gan iespējams, ka agrāk šeit neesmu bijusi: gadsimtiem senā Mežmuižas baznīca, noslēpumainā Mežmuižas pils un parks ar daudzām koku sugām, kur dzīvojot vāveres, pūces un bariem citu putnu. Un, ja vien aizej pilij no otras puses, tad no ieraudzītā pastorālā skaistuma uz Dzirnavu ezeru un gulbjiem pat iesmeldzas acis. Droši vien ne velti Augstkalni bija iecienījis Rainis, ciemojoties pie pirmās Latvijas laika slavenākā fotogrāfa Viļa Rīdzenieka. Iespējams, arī Latgales puika Jānis Pliekšāns rāmi un prātīgi vilcis izcilus lomus Dzirnavu ezerā, rāmi, nesteidzīgi un pamatīgi lūkojoties uz bagāto Zemgali.

Anita Grīniece