Foto: Žanneta Kaminska

Platiem soļiem iemaršējamStokholmas vecpilsētā un saprotam, ka neesam vienīgie, kas šeit maršē. Zviedrijas karalis nolēmis publiski uzrunāt tautu savas pils pagalmā, tāpēc visapkārt braši soļo gan godasardzes grupas zirgu astriem rotātās cepurēs, gan karaliskais pūtēju orķestris, kas izklaidē tautu ar jautrām melodijām. Tā kā ar karali personiski pazīstami neesam, atļaujamies nenoklausīties visu runu līdz galam un dodamies meklēt to, kur pat karalis dodas viens pats – bez svītas.

Ja esi vīriešu kārtas pārstāvis, tad vari dzert alu uz nebēdu – pie visām sabiedriskām tualetēm atsevišķa telpa tikai ar pisuāriem. Turklāt – par baltu velti. Savukārt daiļā dzimuma pilsētas viešņām nākas tēlot kamieli, jo viens urinācijas seanss izmaksā teju četrdesmit santīmus un arī tikai ar tādu norunu, ka laikus esi samainījis kādu banknoti pieckronniekos…
Vispār ar akūtu naudas deficītu makā Stokholmā jārēķinās jau no pirmās minūtes. Auto stāvvietas, čurātavas, ēstuves… Nolemjam mērdēt izsalkumu ar sviestmaizi un kafijas tasīti. Trijatā tas mums prasa teju vai sešpadsmit latus. Pārrēķinām, ka saldējums mums izmaksātu vēl astoņus, audzinām raksturu un iztiekam ar līdzpaņemtiem āboliem.
Veikalos, kafejnīcās, uz ielas vai jebkur citur visi gluži raiti runā angļu mēlē. Šur tur apkalpojošais personāls runā krievu – savā dzimtajā valodā. Latviešu valodu gan sadzirdam tikai tūristu pūlī.

Ar angļu valodu viss ir kārtībā tad, ja izdodas kādu notvert aiz piedurknes un uzdot konkrētu jautājumu. Daudz čābīgāk ir tad, ja tuvumā neviena nav kam pajautāt. Nu kaut vai jau pieminētā autostāvvieta. Blakus naudas automātam daudz un dikti sarakstīts skaidrā zviedru valodā un ne rindiņas angliski. Pat piktogrammas (kā tas ir pie mums) nevienas. Tiec nu gudrs cik, no cikiem līdz cikiem, kad un kāpēc.
Pavisam kopā ceļā esam četras dienas, ieskaitot Scandlines prāmī pavadīto laiku. Ne šopingā, ne lūringā nedodamies, jo esam vienojušies divās Stokholmā pavadītās dienās nodoties tikai un vienīgi apskates objektu vērošanā. Tomēr izrādās, ka divas dienas ir krietni par maz, lai redzētu visu – gan kādu muzeju apmeklēt, gan ar kuģīti pabraukties. Tomēr priekšstatu par Zviedrijas galvaspilsētu iegūt var. Mūsu gadījumā galvenokārt gan piepildīt vēlmi kaut uz dažām dienām izrauties no pelēkās un nebūt ne priecīgās ikdienas!
 

Tas mums arī izdodas! Sārtiem vaigiem, pēc jūras nedaudz šūpojoties ceļgalos, esam kādam laikam ieguvuši pozitīvu emociju lādiņu. Tomēr jācer, ka ne uz ilgu laiku! Gan jau drīz vien pastāstīsim par nākamo “lielo izrāvienu”!

Gints Gavers