Foto: Madara Valtere

Saģērbies silti un baudi svaigo gaisu. Ikviens, pat skeptiķi, ziemā var atrast sev kaut ko saistošu. Ierasts, ka daudzi ziemā brauc uz kalniem slēpot vai snovot, taču cits izmanto šļūkšanai plēves vai padibeņus. Distanču slēpošana un slidošana arī ir populāras nodarbes. Bet tās var papildināt ar mazāk izplatītām, kā arī netradicionālām aktivitātēm. Iekļaujot šīs nodarbes savā izklaides programmā, ziema kļūst par vienreizēji saistošu gadalaiku, jo iespējams pavadīt laiku tik daudzveidīgi.

Starp šīm nodarbēm var atrast arī kaut ko traku un patiešām neparastu, piemēram, smaiļošanu sniegā.  Video skatīt raksta beigās.

 Taču to ir grūti realizēt, atšķirībā no pastaigas ar sniega kurpēm. Šādam vaļaspriekam ir vēlama vismaz 20 centimetru bieza sniega kārta. Šobrīd gan izskatās, ka Latvijā ar to problēmu nebūs. 

 
Šāda veida kurpes ļauj pastaigāties pa sniegu, neiegrimstot tajā. Tas ir iespējams, jo sniega kurpes sadala cilvēka svaru uz lielāku laukumu un līdz ar to samazina spiedienu, ar kādu kājas iedarbojas uz pastaigas virsmu. Šāda maigāka izturēšanās pret sniegu, ļauj neiegrimt tajā.
Sniega kurpju pirmsākumi nav precīzi zināmi, taču vēsturnieki lēš, ka tās tika izmantotas jau pirms 4000–6000 gadiem.

Agrāk tās bija nepieciešamas, piemēram, medniekiem, kuru arods bija atkarīgs no iespējām pārvietoties, piemēram, ja ir dziļš sniegs. Šobrīd tās iekarojuši atpūtas, sporta industriju.

Tehniskā progresa dēļ, sniega kurpes ir ieguvušas jaunu dizainu un tiek veidotas no cita materiāla. Mūsdienās parasti tās tiek izgatavotas no viegla metāla, plastmasas vai sintētiska auduma un no 1950. gada tās kļuva šaurākas. Kopš tā brīža šāda stila sniega kurpes kļuva vispopulārākās.
Patlaban ir trīs sniega kurpju veidi un katrs paredzēts savai aktivitātei, turklāt, pērkot sniega kurpes, jāņem vērā arī sava ķermeņa svars. Uz katru kilogramu jāparedz 14,5 kvadrātcentimetri lielas sniega kurpes. Tāpat jāskatās, cik daudz un cik smagas mantas ņemsiet pārgājienos līdzi, īpaši tad, kad neiesiet pa takām. Tiem, kuri ies pa dziļāku sniegu, nepieciešamas lielākas kurpes. Staigājot ar sniega kurpēm, vajadzēs pielāgoties tāpat kā slidojot vai slēpojot. Bet tā būs aizraujoša pastaiga, jo kurpes ļaus piekļūt grūti pieejamām vietām.

Cita interesanta un atmiņā paliekoša nodarbe ir izmēģināt bļitkošanu. Kaut arī Latvijā tā nav nemaz tik neparasta, konstatēju, ka manā paziņu lokā neviens vēl aizvien nav nodarbojies ar zemledus makšķerēšanu – arī es neesmu. Kādēļ, lai to nepamēģinātu?
Izrādās bļitkošanas tradīcijas mūsu reģionā nav nemaz senas. Baltijā, Skandināvijas valstīs un citur Eiropā, kur ziemā ir lielāks sals, tā kļuva populāra tikai ar 20. gadsimtu. Turklāt pirms 20 gadiem ļoti izmainījās zemledus makšķerēšanas metodes. Šobrīd bļitkotāji ir mobili – nemitīgi pārvietojas, izurbj desmitiem āliņģu, kamēr atrod zivis. Šādi rīkojas arī tad, kad zivis vairs kādā āliņģī neķeras.

Senāk bļitkotāji izurba tikai vienu āliņģi un cerēja, ka zivis piepeldēs pie tā. Iespējams, primārais bija bļitkošanas process, bet loms otršķirīgais. Taču es gan uzskatu, ka baudu iegūst ne tikai no procesa, bet arī no rezultāta un vismaz viena noķerta zivs daudzkārtīgi vairos prieku par bļitkošanu. Izpētīju, ka zemledus makšķerēšanu piedāvā daudzviet pie ezeriem klāt esošie viesu nami.

Atpūtas komplekss „Forsteri” un suņu audzētava „husky.lv” savukārt piedāvā izbaudīt braucienu suņu pajūgā. Atpūtas kompleksā ir iespēja veikt 15 kilometru izbraucienu un pat 50 kilometru diennakts pārbraucienu, nakšņojot eskimosu vigvamā. Iepriekš notiek apmācības, kurā ir gan teorētiskas, gan praktiskas iemaņas ekipējuma sagatavošanā, suņu aprūpē un pajūgu vadīšanā. Lai gan 50 kilometru garš brauciens maksā 70 latus, tomēr nav nemaz jābrauc uz Zviedriju vai Somiju, lai izbaudītu ziemeļniecisko eksotiku.

Foto: husky.forsteri.lv )

Laika gaitā ir daudz darīts ziemas aktivitāšu klāstu papildināšanā, un ir arvien vairāk vietu, kurp doties. Tā teikt – pat tiem, kuri ziemu nav iemīļojuši.

Madara Valtere