Foto: Žanneta Kaminska

Ja es būtu karaliene, princis, vai kāda no tuvu viņiem stāvošām personām, droši vien parūpētos, lai parlaments pieņem likumu par valsts karoga pienācīgu izmantošanu. Var jau būt, ka esmu dzimis un audzis tik konservatīvā zemē, ka Anglijas tikumi man nav pieņemami, taču domāju, ka nav īpaši daudz valstu, kuras ar smaidu uztver savas zemes karogu uz priekšauta, T-krekla, vīriešu apakšbiksēm un sieviešu stringiem. Taču, ne jau par sabiedrības morāli ir šis stāsts…

Vairāk gan runāsim par piecu dienu pārbaudījumu zemē, kur automobilis pa pilsētas ielām, pārvietojas ar tukšu vadītāja kabīni, bet allaž aizpildītu pasažiera vietu!

Nu protams - Anglijas galvaspilsēta Londona!
No Rīgas lidostas uz Londonu startē vismaz trīs dažādu lidkompāniju reisi. Viens no mums vispieprasītākajiem ir pašmāju AirBaltic . Tikai nieka divas stundas ar astīti un jūs laipni sveic viena no Londonas lidostām – Getvika. Pasu kontrole, tad tāds tālāks ceļš pa lidostas labirintiem līdz bagāžas saņemšanai, vēl daži simti metru līdz durvīm ar uzrakstu Way Out!
No lidostas līdz pilsētas centram var nokļūt daudz un dažādos veidos – ar autobusu, ar metro, ar elektrisko vilcienu un ar speciālu vilcienu Gatwick Express. Pēdējais ir visātrākais, taču nebūt ne vislētākais ceļš, kā nokļūt līdz lielpilsētai. Šis eskspresvilciens atšķiras ar to, ka bez pieturām veic trīsdesmit minūtes (parastais vilciens to dara 50 minūtēs) ceļu līdz pilsētas centrālajai stacijai Victoria un brauciena laikā ir iespēja iegādāties stjuarta piedāvāto kafiju, tēju, vai pat alu un vīnu!
Savukārt biļetes cena, kas derīga veselu nedēļu, ir tieši divdesmit pieci lati!

TAS, KO TŪRISTI REDZ!

Lai pāris dienas pavadītu Londonā, atliek vien tikai nedaudz laika pavadīt pie interneta un mājoklis jau ir rokā. Sākot ar divu zvaigžņu viesnīciņu pašā pilsētas nomalē par nieka septiņdesmit latiem (tā kā mūsu valūtas kursi daudz maz sakrīt, necenšos noslogot sevi ar valūtas kursa parrēķināšanu) diennaktī un, beidzot ar viesnīcām blakus “Lielajam Benam” par 789 Ls diennaktī. Jāpiebilst, ka tikai retās viesnīcās brokastis ir iekļautas kopējā cenā! Ja gadījumā tā nav, tad noteikti izdevīgāk ir doties pāri ielai uz tuvāko “pabu”, lai nobaudītu īstas britu brokastis (divas ceptas olas, divi vietējās nozīmes cīsiņi, pāris ceptas bekona šķēles un plakana cepta sēne). Un, ja sirdsapziņa un veselības stāvoklis ļauj, tad arī kauss svaiga vietējā tumšā alus! Turklāt der atcerēties, ka viesnīcā brokastis var izmaksāt teju vai divas reizes dārgāk, kā vietējā “pabā”.

Viss iepriekš minētais vairāk vai mazāk attiecas uz Londonas tūristiem. Mēs tādi neesam! Mēs esam šīs pilsētas ciemiņi un atrodam mājvietu pie diviem Londonas latviešu studentiem, kas apmetušies studijas tipa divistabu dzīvoklī un kur ik vakaru pulcējas vairāk latviešu jaunās paaudzes, kā Rīgas centrā īrētā dzīvoklī…

Ja pieņem, ka visa lielā Londona ir sadalīta sešās zonās, kas vēsta par konkrētās vietas atrašanās attālumu no pilsētas centra, tad mūsu studenti iekārtojušies vai pašā pilsētas sirdī – uz pirmās un otrās zonas robežas!
Paši laimīgie dzīvokļa īrnieki gan uzskata, ka mājoklis atrasts unikālā vietā – tikai 20 minūšu braucienā ar velosipēdu līdz centram, tikai 50 minūšu braucienā ar sabiedrisko autobusu. Tas šīs pilsētas mērogos ir tas pats, kas pie mums dzīvot Vecrīgā!
Protams, pirmajā ceļojuma dienā sēdēt autobusa otrajā stāvā un vērot apkārtni ir interesanti, taču… Diez vai tas varētu iepriecināt tad, ja esat vietējais un šis ceļa posms jāveic katru dienu!

Divi dvīņu brāļi no saulainās Turcijas atvēruši nelielu pārtikas preču veikalu ielas pretējā pusē. Avīzes, mikrenē uzsildīti "ātrie" ēdieni, alkohols. Tas viss pieejams pat stipri pāri pusnaktij. Blakus frizētava, kuras nosaukums skan šādi - nomaini savu veco seju pret jaunu! Šeit jau sākot no agra rīta piestāj grezni auto un melnādaini cilvēki dodas veikt savu ikrīta procedūru - matu cirtu koriģēšanu ar želejas palīdzību. Droši vien lietas iet labi, jo uzņēmuma īpašnieks, sirms melnādains vīrs, uz darbu no rīta dodas spīdošā BMW X5. Nedaudz pa kreisi vairāki austrumnieki ierīkojuši savu nacionālo ēstuvi. Var mieloties uz vietas, var paņemt ēdamo līdzi - pa ceļam. Nav nemaz tik dārgi un, galvenais, šī iestāde gatava pabarot līdz pat agram rītam. Neviļus atceries to, ko pie mums dēvē par girosu...

Ik pēc pārdesmit minūtēm aiz loga atskan satraucoša ātrās palīdzības sirēna. Un ne jau tāpēc, ka netālu ir slimnīca. Drīzāk tumšādainie puiši atkal nav sadalijuši meitenes vai kāds nav norēķinājies par nopīpēto "zāli".

Dažas naktis, daži agri rīti un daži vēli vakari liek aizdomāties - kura tad īsti ir tā Londona? Tā, aiz izgaismotiem tiltiem, dārgiem iepirkumu centriem un leģendāriem karaļu namiem, vai tā - ar cilvēkiem, kuri pēc sešpadsmit stundu garas darba dienas beidzot var ievilkt ilgi kāroto cigaretes dūmu, iedzert alusglāzi un katru piektdienu samaksāt saimniekam gandrīz trīs simtus latu par iespēju dzīvot šajā pilsētā... 

Gints Gavers