Foto: Žannetas Kaminskas

Man reiz gadijās dažas dienas pavadīt kādā no vecās labās Eiropas galvaspilsētām profesionāla tūrista pavadībā. Jau mēnesi pirms došanos ceļā tika sastādīts apskates objektu saraksts, izstrādāta pārvietošanās shēma, ieplānotas atpūtas pauzes un pusdienu pārtraukumi. Trīs dienās mēs redzējām tik daudz kultūrvēsturisku pieminekļu, baznīcu, muzeju un citu ievērības cienīgu objektu, ka taupīgi dzīvojot ar to pietiktu visam atlikušajam mūžam. Mēs drudžaini pārsēdāmies no vienas metro līnijas otrā, histēriski centāmies nenokavēt kuģīti un paspēt iesēsties pēdējā vakara pilsētas ekskursijas autobusā. Kad pēc trīs dienām man mājinieki jautāja, ko tad īsti esmu redzējis, man dziļās sērās nācās secināt, ka atbilde ir – NEKO!

Laikam tieši tāpēc rezervējot lidmašīnas biļetes un viesnīcu Parīzē, mēs laicīgi vienojāmies – nekādas steigas! Nekādu ceļojuma plānu! Nekādu laika limitu un pārvietošanās grafiku! Tikai un vienīgi Parīze, cepti kastaņi, vīns, Monmartra un mēs paši!
Tikai nepilnas trīs stundas AIRBALTIC tiešā reisa lidmašīnā un mūsu skatam paveras iespaidīgā Šarla DeGola vārdā nosauktā betona celtne, kura šeit kalpo kā lidostas centrālā ēka. Eskalatoru labirints, kāpnes un gaiteņi, taču jau pavisam drīz atrodamies svaigā gaisā.
Četrdesmit minūtēs par nieka trīsdesmit eiro nokļūstam viesnīcā, kura turpmākās trīs naktis mums būs jādēvē par mājām. Jauka četru zvaigžņu viesnīca tikai desmit minūšu gājienā līdz Luvrai, laipna melnādainā meitene aiz viesu uzņemšanas letes un baznīca pretīm viesnīcas durvīm. Ātri vien tiekam pie atslēgām un dodamies iepazīties ar savu jauno mājokli. Ak Pasaulīt…

Viesnīcas numurs ir tikai nedaudz lielāks par gultu un tajā kāds vēl pamanījies ievietot rakstāmgaldu, minibāru un apģērbu skapi. Pat cenšoties ceļojuma somu nevaram ieripināt istabā – tā jāceļ pāri gultai, lai novietotu uz bagāžas galdiņa. Un te mums jāpavada trīs naktis?
Dodos atpakaļ pie melnādainās meitenes un izsūdzu savu sāpi. Viņa rūpīgi uzklausa, pāris minūtes aizrautīgi kaut ko stāsta franču valodā un visbeidzot pasniedz kodu karti no cita numura – vismaz divreiz lielāka. Izrādas, ka pat piemaksāt nevajadzēs!
Tā kā pulkstenis jau rāda pāri pieciem pēcpusdienā, nolemjam neuzsākt tālus pārgājienus un iepazīties ar tuvāko apkārtni. Maza ieliņa pa kreisi, tad nedaudz pa labi, vēl simts metri pa kreisi un… Pat ar kartes palīdzību vairs nespējam noteikt savu atrašanās vietu. Gandrīz stunda paiet tikko atstātās viesnīcas meklējumos, taču apkārtni esam iepazinuši visnotaļ rūpīgi. Otrajā piegājienā vairs neriskējam un dodamies vakariņās ķīniešu restorānā pāris mājas tālāk.

PA „DAVINČI KODA“ PĒDĀM

Lai arī Parīzē būts ne reizi vien, kaut kā sagadījies, ka izcilā mākslas darbu glabātuve Luvra palikusi neapmeklēta. Tad nu ar to arī sākam savu pieklājības vizīti Parīzē! Lai gan vairums tūristu drūzmējas pie stikla piramīdas, kas kalpo kā galvenā ieeja muzejā, mēs atrodam gājēju tuneli no ielas pretējās puses „Carrousel du Louvre“, kas līkumu līkumiem pieved tieši pie Luvras biļešu kasēm. Ja slinkums stāvēt rindā pie kasēm, biļetes var iegādāties arī speciālos automātos. Viena apmeklējuma cena ir astoņi eiro. Priekš Parīzes tas nebūt nav dārgi! Lai gan muzejā kopumā ir vairāk par trīssimts piecdesmit tūkstošiem nenovērtējamu mākslas darbu, mēs dodamies aplūkot divus konkrētus – leģendāro Leonarda da Vinči Mona Lizas portretu un pasaulslaveno Veneras statuju, kura tapusi nezināma skulptora izpildījumā vēl labu brīdi pirms Jēzus dzimšanas. Smuki! Dažas stundas muzeja gaiteņos, milzīgu izmēru pasaules slavenāko gleznotāju gleznas, skulptūras un karaļu dārglietu kolekcijas – ar to ir gana, lai mēs justos pārguruši no tik spēcīga emocionāla lādiņa.

Lielā pazemes halle pie Luvras ieejas pārpilna dažādām ēstuvēm un suvenīru tirgotavām. Pēc tik piesāinātas kultūras programmas arī mēs dodamies iestiprināties. Ēstuvē mums pasniedz sausu „kus-kus“ porciju ar lielu tītara stilbu, kura pamatā ir milzīgs kauls un pavisam nedaudz gaļas. Samaksājam par šīm „tūristu brokastīm“ četrdesmit sešus eiro un secinam, ka neko bezgaršīgāku vēl līdz šim neesam ēduši. Sāk mākt bažas par izslavināto fraņču kulinārijas mākslu, taču esam optimisti un ceram uz skaisto nākoti… Profesors Lengdons taču arī necieta bada nāvi!

RĪGA ESOT SEKSA TŪRISMA MEKA…

Trešā diena sākas ar pilsētas metro maršrutu iepazīšanu. Tikai trīs eiro maksā dienas biļete, kura derīga jebkurā Parīzes sabiedriskajā transportā (izņemot, protams, taksometru). Neapšaubāmi, metro ir pats ērtākais un jau pēc dažām stundām mēs spējam plānot visarežģitākos variantus, lai nokļūtu mums nepieciešamā vietā. Pirmā pietura – Sitē sala, kur pretīm debesīm slejas mūsu pašmāju muziķu apdziedātā Parīzes Dievmātes katedrāle. Izstaigājot līkumu pa katedrāles drūmajām telpām, mums patiesi kļūst žēl nabaga nelaiķi zvaniķi Kvazimodo. Lai arī Notre – Dame ir dievnams, tas dažu minūšu laikā uzdzen tādu drūmumu, ka sajūtamies neomolīgi un ātrāk mēģinam izkļūt svaigā gaisā. Jauki, kad pie katedrāles durvīm mums (nu ne jau man) piedāvā svaigu narcišu pušķi! Tiesa gan par to nākas (nu protams, man) samaksāt desmit eiro…
Vērglāna laukumā iegriežamies mājīgā kafeinīcā un apjautājamies skaidrā angļu valodā, vai varam nobaudīt krūzīti karstvīna. Viesmīlis piekrītoši pamāj un jautā vai vēlamies sarkano vai balto vīnu. Nekad līdz šim neesmu baudījis balto karstvīnu, tāpēc paliekam pie pārbaudītām vērtībām – sarkanā. Nākamais jautājums par vīna šķirni. Izvēlamies Bordo. Jau pēc nieka desmit minūtēm mums atnes pasūtījumu – divas glāzes nenosakāmas izcelsmes rozā vīnu! Nu protams, aukstu! Taču viesmīļa smaids atsver visu!

Kārtējais pārskrējiens ar metro un atkal esam Elizejas laukos. Šopings taču ir neatņemama ceļojuma sastāvdaļa! Tiesa gan, neko prātīgu iegādāties nevaram, jo lētākās vīriešu kurpes atrodam nepilnu sešsimts eiro vērtībā, savukārt tik kārdinošās sieviešu purpura sakanās kurpītes iegūstamas par nieka diviem tūkstošiem. Augstā mode prasa upurus! Samierinamies ar sīkumiem suvenīru veikalā, jo rotaslietām vairāk kā trīs simtu tūkstošu eiro vērtībā šoreiz neesam noskaņoti. Vēl jau visa dzīve priekšā!

Pāris reižu pārsēžoties, nokļūstam pie ne mazāk slavenās Baltās baznīcas jeb „ Sacre – Coeur“. Tiesa gan, pirms tam vēl jāforsē divsimts pakāpienus augstās kāpnes, jo funikulieris šobrīd nedarbojas. Te pievakarē pulcējas gan jauni, gan veci. Veras burvīgajā skatā uz visu pilsētu, klausās vietējo muzikantu sniegumu un bauda to, ko sauc par Parīzi. 

Tad, kad jau pavisam satumsis un atkal esam nolaidušies pilsētas līdzenumā, pēdējais laiks doties Monmartras virzienā. Tur, kur krāšņais apgaismojums aicināt aicina iegriesties kādā no seksa veikaliem un iegādāties savai izredzētajai lateksa krūšturi vai sev uzpūšamu blondīni. Fotogalerijas pie erotisko šovu durvīm ļauj iepazīties ar snieguma tematiku un darbojošos personālu. Lai arī daži tūristi no uzlēcošās saules zemes mēģina to visu iemūžināt fotokadrā, vietējie darboņi par to nav sajūsmā un cenšas darīt visu iespējamo, lai pie viņu kontrolēto iestāžu durvīm nekādas fotosesijas nenotiktu.
Cita lieta slavenā Molinruža, kuru maldīgi uzskata par sievišķīgās dejas „Kankans“ dzimteni! Te fotogrāfējas visi. Arī mēs! Diemžēl ar skaudību nākas noskatīties tajos, kuri ar vismaz mēnesi iepriekš rezervētu kā minimums simts eiro vērto biļeti dodas uz vakara priekšnesumu. Nākamreiz arī mēs dosimies lūkoties nevainojamos sieviešu augumos! Dodamies tālāk, aplūkojot reklāmas un fotomateriālu, kur tikai pašas intīmākās vietiņas piesedz datorprogrammā uzliktas zvaigznītes. Viss notiekas un nakts dzīve ir sākusies. Tikai tā arī nesaprotam, kāpēc Rīgu sauc par seksa tūrisma objektu…

 KĀ JAU RIETUMIEM PIEKLĀJAS

Tā kā esam gana pieauguši, ar Mikijpelēm sveicināties uz vienīgo „Disnejlendu“ Eiropā nedodamies. Gan tāpēc, ka pirms dažiem gadiem tur jau būts, gan arī laika trūkuma dēļ. Trīs dienas paskrējušas kā nebijušas. Vēl tikai pastaiga gar Sēnas krastu, kur kāds parīzietis rūtainās biksēs un šalli ap kaklu iznācis pastaigāties ar mazu šuneli. Pārsēšanās metro pieturā, kura nodēvēta Staļingradas vārdā un jau rīt no rīta atkal ceļš uz betona lidostu, kurā dīvainā kārtā nedarbojas neviena kafeinīca un tikai viena termināla tālākajā stūrī darbojas neliels suvenīru veikaliņš. Rekonstrukcija… Taču šovakar vēl paspējam viesnīcas apkaimē nokļūt pašā notikumu epicentrā. Neņemos minēt, ko divi tumšādaini puiši ir sastrādājuši, taču abus bēgļus mūsu acu priekšā ielenc trīs policijas automobiļi vismaz divdesmit policistu sastāvā un labāko Rietumu filmu stilā nostāda pie mājas sienas plati izplestām kājām. Vēl tikai iegriežamies vietējā girosu pārdotuvē pēc dienišķām vakariņām un uz viesnīcu! Priekšā viss vakars, kuru pavadīt pie viesnīcas loga vērojot, kā vietējie iedzīvotāji veiksmīgi novieto automobiļus pie kaimiņu namiem parkojoties uz „tausi“! Šķiet apdauzīti bamperi ir tieši tikpat līdztiesīgs Parīzes simbols, kā Eifeļa dzelzs konstrukcija un Molinruža.

NODERĪGA INFORMĀCIJA

- Vidēja viesnīcas divvietīga numura cena par vienu diennakti ir sākot no 50 eiro. Tiesa gan tad jārēķinās ar vismaz četrdesmit minūšu braucienu metro.

- Visās četru un piecu zvaigžņu viesnīcās ir bezvada internets. Tiesa gan tikai retās par to nav jāmaksā.

- Brokastīs ir niecīgas izredzes dabūt kaut ko vairāk par tradicionālo Parīzes rīta maltīti – kafija, karsts kruasans un ievārījums vai medus. Vidēji šādas brokastis izmaksā ap 10 eiro personai.

- Lai arī metro un vilcienu satiksme tiek dalīta piecās zonās, Parīzes robežās ir derīga pirmās zonas biļete. Dienas biļetes cena visiem transporta līdzekļiem maksā 2,80 EUR.

- Taksometros nav pieņemts sēdēt blakus vadītājam. Ceļš no līdostas līdz pilsētas centram maksā ap 40 eiro, taču tas ir ātrākais veids kā nokļūt lidostā un otrādi.

- Parīzē pilnīgi droši var aizmirst savas spīdošās angļu valodas zināšanas – pat ja kāds jūs sapratīs, tad atbilde tik un tā skanēs franciski.

- Automobiļu nomas izcenojumi īpaši neatšķiras no Rīgas, taču Parīzē derīga ir tikai un vienīgi pasaules līmenī atzīta kredītkarte. Debetkartes auto nomas nepieņem.

Gints Gavers