ODESIEŠI SMAIDA VIENMĒR!

Tā apgalvoja kāds Odesas sirmgalvis. Ja esot nepatikšanas, tad īsts odesietis smaidot vienu reizi, ja viss ir kārtībā, tad divas reizes, ja noticis kas priecīgs, tad smaida visu laiku. Un patiesi četru dienu laikā nepamanījām nevienu drūmu seju. Draudzīga attieksme, laipnība un sirsnīgas acis gan kafejnīcā, gan veikalā, gan pārpildītā tramvajā.

Citi jūsmo par izsmalcināto angļu humoru, citi uzskata, ka vislabākā humora izjūta ir amerikāņiem. Tomēr Odesas humors „iekabina” visiem. Savdabīgs un, iespējams, visiem nesaprotams. Pie kādas ēkas pilsētas centrālajā ielā, kas šobrīd tiek dēvēta Rešeljē vārdā, bet vēl pirms pusotra gada nesusi godpilno Ļeņina nosaukumu, balta marmora plāksnīte ar vīrieša bareljefu un uzrakstu zeltītiem burtiem „ Šajā namā no 1931. gada 31. marta līdz 1932. gada 1. aprīlim par namu pārvaldnieku strādājis Ostaps Suleima Berta Marija Benders Bei”. Tajā pat namā iekārtojusies kāda vietējā reklāmas aģentūra. Sakritība?

Plakāts uz tās pašas Rešeljē ielas trolejbusa vadiem liecina, ka odesieši prot par sevi pasmaidīt – „Vadītāj – esi uzmanīgs. Šajā ielas posmā aizdzītas jau 31 automašīnas!”
Nezinu, ko par to domā paši firmas pārstāvji, taču HONDA salonu rotā šī firmas zīme krievu burtiem.
Lai arī vietējie iedzīvotāji uzskata, ka Odesa zaudējusi savu kādreizējo „seju”, dīvainā runas maniere, tikai Odesai raksturīgie izteicieni un joki dzirdami ik uz soļa. Tiesa gan, kaut kur vietējiem piekrist var. Kādreiz tik slavenais Odesas tirgus „Privoz” pilnībā zaudējis savu būtību. Ja agrāk šeit cilvēki nākuši, lai uzzinātu pēdējās tenkas, satiktu paziņas, apspriestu politiskās norises un vienkārši labi pavadītu laiku, tad mūsdienās tas kļuvis par bezkaislīgu iepirkšanās vietu. Vietu, kur par nelielu naudu var iegādāties vītinātus jūras bullīšus (tautā pazīstamus kā „vobla”), „korejas” burkānus, speķi, konfektes un tualetes papīru. Lai arī zem klajas debess trīsdesmit grādu karstumā tiek tirgotas svaigas zivis, nepamanījām nevienu mēslu mušu! Arī mēs kļuvām par upuriem smaržai, ko izdala īsts Ukrainas speķis un nu mūsu ledusskapī gozējas kārtīgs gabals „baltā zelta”.

Humors un savdabīgie joki ir daļa no pilsētas vēstures. Leģenda vēsta, ka dibinot pilsētu, grieķu izcelsmes arhitekti piedāvājuši dažādus pilsētas nosaukumus. Tajā skaitā bijis arī vārds „Odesas”, kas ir viens no seno grieķiešu vīriešu vārdiem. Cariene Jekaterina smaidot esot noteikusi: „Es taču esmu sieviete, tāpēc pilsētai jāsaucas sieviešu vārdā – lai paliek Odesas, tikai sieviešu dzimtē”.

TŪNINGA DZIMTENE – ODESA

Tā nu gluži nevar teikt, ka Odesas ielās redzami tikai „žigulīši” un „volgas”. Kontrasts ir pat ļoti izteikts. Pilsētas centrā ne mazums dārgu un pat ļoti dārgu automašīnu. Šķiet Amerikas reģistrācijas numuru zīmes ir īpaša „ekstra”, jo ne viens vien lepns limuzīns, apvidnieks vai sporta auto dižojās ar Kalifornijas numuru zīmēm. Ne mazums arī japāņu automobiļu ar stūri nepareizajā pusē. Acīm redzot Ukrainā šādu automobiļu reģistrācija nesagādā nekādu problēmu. Taču nospiedošais autoparka vairākums ir Krievijā ražoti spēkrati. Kādu gabaliņu ārpus pilsētas centra pat dižojās milzīgi liels autosalons, kurš veltīts automobilim TAURIA. Tiesa gan, lielākā daļa no šīs transporta kategorijas ir cienījamā vecumā.
Lai izceltos kopējā pūlī, „žiguļu” un „volgu” īpašnieki ļauj vaļu fantāzijai. Lietie diski plastmasas spoileri, restes uz aizmugurējā stikla, pārkrāsoti priekšējie paneļi, tonēti stikli un simtiem dažādu knifu, kas mūsu tūnētājiem pat sapnī nevar rādīties.

Automašīnu ielās ir ne mazāk kā Rīgā, taču satiksmes organizācija ir pietiekami atjautīga, lai neradītu sastrēgumus – pārsvarā pilsētā ir tikai viena virziena ielas. Pat pilsētas centrālā iela ir vienvirziena un četras joslas ļauj automašīnu straumei aizplūst raiti un neradīt „korķus”.
Braukšanas stils ir tāds, ka iebraucējam labāk kopējā satiksmē nepiedalīties, taču, ja ļoti gribas, tad jābūt maksimāli uzmanīgam. Gaišā dienas laikā pilsētas centrā trīs mašīnas bez problēmām var iesaistīties improvizētā „dragreisa” pasākumā, skaņu signāls tiek lietots daudz biežāk kā pagriezienu rādītājs, nogriešanās pa labi no kreisās joslas ir tikpat pašsaprotami, kā tas, ka gājēju pāreja ir domāta tam, lai būtu, kur novietot automobili. Ja pie dzeltenās gaismas neesat uzsācis kustību, tad vismaz desmit automobiļos atskan skaņu signāls, ja pie krustojuma apstājaties pie baltās STPO līnijas, tad jums priekšā aizsprauksies vēl vismaz trīs automašīnas.

Taču neskatoties uz to, četru dienu laikā nemanījām nevienu satiksmes negadījumu.
Ceļu policistu ielās nav daudz un, neviens no viņiem, bruņojies ar radaru un protokolu mapi, zaglīgi neslēpjas krūmos vai namu pagalmos. Ceļu policists pilda savus pienākumus – regulē satiksmi un ir labi pamanāms jau pa gabalu. Pat tad, ja autovadītājs iestūrējis savu braucamo gājēju ieliņā, formā tērptais vīriņš nesteidz ķert soda kvīti, bet vienkārši liek pārkāpējam apgriezties un doties prom. Šķiet, vietējiem iedzīvotājiem šāda attieksme ir pa prātam un visi bez iebildumiem pilda policista norādījumus.

Savukārt brīvu vietu ielas malā atrast palīdzēt steidzas vīri ar zaļām vestēm uz kurām rotājas uzraksts „parkserviss”. Šie parkošanās servisa darbinieki ne tikai alkatīgi iekasē naudu no stāvēt gribošajiem, bet vistiešākajā veidā palīdz gan novietot automobili brīvā vietā, gan pēc tam to pamest. Vīri zaļajās vestēs jebkuru brīdi var iznākt ielas vidū un apturēt satiksmi visās četrās joslās, lai palīdzētu izbraukt no stāvvietas savam klientam. Tas ir normāli un neviens pat necenšas iebilst.

Gints Gavers