Tie, kas piedzimuši un uzauguši pie jūras, rauties raujas uz kalniem. Tie, kas ikdienas gaitas staigā kalnu pakājē, sapņo par jūru. Nekad nav labi, nekad nav pa prātam – tāds nu reiz tas nemierpilnais cilvēka gars ir. Mūs, ziemeļniekus, vairāk par visu vilina dienvidu karstā saule. Gan Ēģiptes smilšu klajumi, gan Arābu Emirātu oāzes, Spānijas pludmales un Itālijas salas. Taču ir jau arī citi dienvidi. Kādu laiku piemirsti, taču vēl ne tik senā pagātnē iecienīti un diezgan viegli sasniedzami gan inteliģencei, gan proletariātam, gan kolhozniekiem. Melnās jūras piekraste bijušās savienības robežās.

Tikai trīs stundu lidojums ar lidmašīnu, kuras astes galu rotā „Air Baltic” firmas zīme un pretim paveras cita pasaule. Pasaule, kurā viss šķiet tik pazīstams, tik zināms un kaut kur jau redzēts...
Viena no lielākajām Ukrainas ostas pilsētām – Odesa. Pilsēta, kuru pirms vairākiem gadu simtiem pēc Krievijas carienes Jekaterinas rīkojuma dibināja svešzemju izcelsmes krievu armijas virsnieks grāfs De Rebas. Kurš gan nav dzirdējis par slaveno Odesas ieliņu – „Derebasovskaja”! Pilsēta, kurā dzimuši un auguši slavenā Ostapa Bendera garīgie tēvi – Ilfs un Petrovs. Pilsēta, kurā izsūtījumā ne vienu vien gadu pavadījis Puškins. Pilsēta, kurā milzīgi kravas kuģi no apvāršņa uz ostas dokiem kursē tik pat bieži, kā Zolitūdes mikroautobuss...

MAMMĪT, VED MANI MĀJĀS!

Kopš mūsu pašu aviokompānija „Air Baltic” uzsāka tiešo lidojumu uz Odesu, mazs ziņkārības velniņš tā vien urdīja doties jaunu emociju meklējumos uz pilsētu, kurā pēdējo (arī vienīgo) reizi biju tālajā astoņdesmit trešajā gadā. Kā izskatās „vecās” Eiropas kūrortos un pilsētās mūsdienās zina vai katrs bērns. Taču kā dzīvo mūsu bijušie savienības brāļi un māsas? Tas tad arī bija šīs „ekspedīcijas” galvenais uzdevums.
Pirmais pārsteigums mūs sagaidīja jau Odesas lidostā. Kāpjot lejup pa trapu kā magnēts skatu piesaistīja TAS ar ko pasažierus nogādāt līdz lidostai – automobilis ZIL ar klāt piemeistarotu vagoniņu uz riteņiem! Ja atmiņa neviļ, šķiet arī mums šāds transports kursēja pa lidostu. Pirms gadiem trīsdesmit... Savukārt vagoniņa sānus rotā lepns uzraksts – STARPTAUTISKĀ LIDOSTA „ODESSA”.

Robežsardze rūpīgi pārbaudīja gan ieceļotāju pases, gan speciālas ieceļošanas anketas (tās izdalīja lidmašīnā un lidojuma laikā bija gana daudz laika tās aizpildīt), apjautājās par ierašanās iemeslu un, aizdomām pilnu skatienu, ļāva doties tālāk. Muitnieki uzdeva divus konkrētus jautājumus – cik mums ir nauda un vai vedam suvenīrus tuviniekiem un draugiem. Saņēmuši atbildi, ka mums uz diviem ir tikai simts amerikāņu dolāri un, ka suvenīru arī mums nav, muitas darbinieki apmierināti norādīja uz šaurām durtiņām – izeju pilsētā.

Lidostā, kura gan pēc apmēriem, gan arhitekta domu lidojuma krietni vien atgādina mūsu pasažieru ostu Daugavas krastā, katram atbraucējam tika veltīta liela taksistu uzmanība. Lai gan bijām stingri nolēmuši līdz viesnīcai nokļūt pašu spēkiem, nespējām izturēt viesmīlīgo taksistu „presingu” un par septiņdesmit grivnām nodevām sevi likteņa un melnīgsnēja taksista rokās.
Izripinot ceļa somu no piesmakušās telpas saulē mirdzošajā lidostas laukumā, abi aiz pārsteiguma iesvilpāmies – vismaz trīsdesmit taksometri un visi kā viens vecie labie „žigulīši”!

Piecpadsmit minūtes un, vēl pat lāgā valodu neatguvuši, mēs stāvējām pašā pilsētas centrā četru zvaigžņu viesnīcā ar nosaukumu MELNĀ JŪRA. Deviņi stāvi, gaumīgs vestibils, reģistratūras lete un trīs pulksteņi pie sienas – viens Odesas, viens Londonas un viens Tokio laiku rāda. Reģistratūras kundze cītīgi norakstīja mūsu pases datus un tad ielika pašus dokumentus kastītē uz galda – tā būšot drošāk, ka neaizlaidīsimies nesamaksājuši. Kārtējais apjukums mūsu sejās, taču ne pēdējais.

Viesnīcas numurs ar televizoru, kurš rādija vismaz divdesmit Krievijas un Ukrainas kanālus, telefons, par kuru jāmaksā divas grivnas pat tad, ja savienojums nav izdevies, frotē halāts vannas istabā, minibārs, kura cenas pārsteidza (250 gramu konjaks par diviem latiem, 200 gramu degvīns par pusotru latu, 750 gramīga vīna pudele par diviem ar pusi latu un divi aliņi par divdesmit astoņiem santīmiem), taču trīs dienu laikā tā saturs tā arī netika papildināts. Un, protams, kondicionieris, kura klātesamības dēļ numurs tika nodēvēts par „pusluksu” (poluļuks).
Nolikuši stūrī ceļa somu, stāvējām uz balkona un skumji vērāmies tālumā – biļetes mājup tikai pēc trīs dienām...

Gints Gavers