Pirms gadiem piecpadsmit pirmo reizi uzdrīkstējos savā automobilī aizvizināt ģimeni uz Alpu smukumiem paskatīties. Cienījama vecuma automobilis, kabatā nedaudz vairāk par pusi tūkstoša „baksu“, uz priekšējā paneļa izklāta karte un milzum daudz apņēmības! Pēc tam sekoja arvien jauni autotūrisma „izlēcieni“ un arvien aktīvāk gan es, gan mani kolēģi aicināja nebīties garo ceļu!

Pēdējos gados daudz kas mainījies. Eiropa kļuvusi tik pazīstama, tik neinteresanta. Lielākā daļa no mums u ar sērām vairs nespēj iedomāties atvaļinājumu bez Ēģiptes apciemojuma vai snurkulēšanas eksotisko salu rifos…
Laikam jau nekad neesmu bijis bara cilvēks, tāpēc, plānojot šā gada nelielo atvaļinājumu, visas aktuālās „širpotreba“ atpūtas un tūrisma vietas izslēdzu no saraksta tās pat tur vēl neiekļāvis. Lai arī idejas interesantam ceļojumam netrūka, no daudzām nācās atteikties, jo mūsu nelielajā, taču draudzīgajā ceļotāju pulciņā ir kāds, kurš nespēj sevi piespiest paraudzīties debesīs lidojošā lidmašīnā, kur nu vēl iesēsties tajā. Un, protams, arī ceļojuma budžets nekāds lielais... Visbeidzot maršruts tika kopējā balsošanā apstiprināts un kādā lietainā vasaras pēcpusdienā devāmies ceļā!

LAI DZĪVO BRĪVĪBA

Lai gan doma atcerēties jaunību un ceļojumā doties kā autotūristam nedaudz biedēja, tomēr apņēmība un gribas spēks ņēma virsroku un viens otru jautri uzmundrinot, jau ripojām pāri vietai, kur slējās Latvijas un Lietuvas robeža.
Kurš gan nezin ceļu uz Eiropu! Lietuva, Polija un… Tik ļoti gribējās nokļūt pirmajā galamērķī, ka nolēmām braukt līdz Prāgai bez atpūtas. Mans draugs – navigācijas sistēma TOM TOM, apgalvoja, ka no Rīgas līdz Prāgai ceļā jāpavada tikai nieka septiņpadsmit stundas. Turklāt šie aprēķini tika veidoti balstoties uz ceļu satiksmes noteikumos atļauto braukšanas ātrumu.

Līdz ar vakara krēslu sasniedzām vietu, kur Lietuva mijas ar Poliju. Vēl pēdējā pilnā degvielas bāka „pa lēto“ un tad „celij čas prosto“, kā saka poļi.
Varšavu sasniedzām ap trijiem naktī. Bija vērts upurēt savu miegu! Tā vien šķiet, ka pilsētas ielās bijām tikai mēs un vēl viena HONDA CIVIC ar Latvijas numuru zīmēm.

Taču nogurums nav nekāds radinieks, tāpēc desmit kilometrus no Varšavas degvielas uzpildes stacijā, kurā kārtējo reizi tika iepildīta degviela, stāvlaukumā atradām atpūtas vietu – nekas nav labāks par pāris stundu miega automobiļa sēdeklī, notirpušām kājām un stīvu kaklu!
Tā kā Čehijā paredzēta braukšana pa autostrādi un tas šajā zemē ir maksas pakalpojums. Uzzinājām, ka tā nopērkama jebkurā degvielas uzpildes stacijā. Milzīgs bija mūsu pārsteigums, ka tuvākajā benzīntankā, kura jumtu greznoja pasaulslavens zīmols, norēķiniem tiek pieņemta tikai un vienīgi skaidra nauda. Pēc septiņpadsmit kilometriem izdevās par aptuveni astoņiem latiem iegūt kāroto uzlīmi, kura ļāva Čehijas autostrādēs justies droši veselas piecas dienas...

Gints Gavers

Turpinājums sekos