Lielā Eiropas iekarošana III daļa
DRĒZDENE
Draugs TOM TOM, izsakot komandas skaidrā latviešu valodā, mūs nekļūdīgi pieveda pie nākošajām naktsmājām – viesnīcu AHA Drēzdenē. Apmēram divu kilometru attālumā no pilsētas vēsturiskā centra piecstāvu pirmskara ēkā vietu atraduši 28 viesnīcas numuriņi. Plaša dzīvojamā izstaba, gaumīga un moderna vannasistaba un tualete, pavisam neliels priekšnams, balkons un skapī iebūvēta virtuve. Izmantojot īpašo interneta cenu, par nakti nācās šķirties no 90 eiro par divvietīgu numuru. Uz manu jautājumu par tuvāko autostāvvietu viesnīcniece apjuka un ar plašu rokas vēzienu norādīja visapkārt mājai. Blakus gan bija arī maksas stavlaukums par četriem eiro stundā, taču tas ne ar ko neatšķīrās no jebkuras citas ielas malā esošās brīvās vietas, tāpēc atradām tuvāko un tur arī palikām līdz nākamajam rītam.
Akmens tilts, slavenā Drēzdenes mākslas galerija un akadēmija, katedrāle, karalistes pils ar brīvdabas teatra skatuvi tās pagalmā, padomijas gados celts kultūras centrs ar uz sienas mozaikā izliktu strādnieci un lopkopi, kuri vienoti rokās tur sirpi un āmuru. Tur pat netālu centrālais laukums ar Martina Lutera pieminekli un šauro ieliņu, kurā gar abām malām iekārtošušies tikai un vienīgi restorāni. Arī mēs vienā no tiem atradām brīvu galdiņu un ar visu sirdi un dvēseli atdevāmies vācu pavāru gastronomiskajām prasmēm.
Īstā dzīve sākās tikai pēc tumsas iestāšanās! Jaunieši upes krastā brīvdabas kinoteātrī skatijās kādu filmu, taču pilsētas centrā uz „tusiņu“ bija sanākuši sirmgalvji. Gandrīs divu kvartālu garumā gar tirdzniecības alejas vitrīnām izvietotas neskaitāmas galdiņu rindas un pie katra no tiem vismaz desmit sirmgalvji ar alus kausu, vīna glāzi vai kafijas tasi rokās, dedzīgi apsprieda dienas jaunumus, smējās un jutās laimīgi. Redzētu to mūsu pensionāri...
Pārsvarā visas Drēzdenes vēsturiskās celtnes būvētas no dīvainiem smilšakmens blokiem, kas laika gaitā kļuvuši gluži melni. Dažviet restauratori atjaunojuši īsto krāsu, kas ir pilnīgā pretstatā ar šobrīd redzamo. Lai arī pagājuši gadi un Drēzdenes smagais liktenis jau piemirsies, tā vien šķiet, ka tepat ap stūri jautrā solī izsoļos strojbata vienība un dosies ikdienas darbos virsnieku mājas būvējot.
Rīta pusē vēl piebraucām pie vecpilsētas suvenīru tirgotavām un tad TOM TOM meklētāja lodziņā ierakstijām nākamo pieturas punktu – Berlīni.
BERLĪNE
Lai arī Berlīne nu jau krietnu laiku ir vienota pilsēta un dzīvo vienotu dzīvi, mēs bijām izvēlējušies naktsmājas rietumu pusē netālu no arī mūsu tautiešu tik iemīļotās iepirkšanās ielas - Kurfurstendamm Strase. Tur pat arī Berlīnes zooloģiskais dārzs un baznīcu komplekss, kas sastāv no senlaiku Padomju armijas izpostītu katedrāli un mūsdienu lūgšanas namu. Baznīcas pakājē vietu sev atraduši ielu muzikanti, hipiji, panki, narkomāni, dzērāji un pazīstamā valodā runājoši ielu mākslinieki, kuri uzmācās katarm garāmgājējam un, saņemot atteikumu, pavadīja tos ar mums labi pazīstamām frāzēm.
Viesnīca ar nosaukumu „Apartament residence 2002“ vizuāli gan vairāk atgādināja modernu biroju ēku. Blakus pagājušā gadsimta sākumā būvētajai virszemes metro stacijai, pārtikas veikalam, konditorijai un kebabu ēstuvei. Divvietīgs numurs ar dzīvojamo istabu, atpūtas telpu, tualeti ar duškabīni un plašu lodžiju visa numura garumā, laicīgi rezervējot, izmaksāja tikai 95 eiro. Tiesa gan bez brokastīm, kuras lieliski aizstāja turpat blakus konditorijā ceptās smalkmaizītes un skapī iebūvētajā virtuvē vārītā kafija.
Berlīne ir liela un pašu spēkiem grūti apsekojama. Tāpēc ņēmām talkā sen pārbaudītu paņēmienu – divstāvu ekskursiju autobusu, kurš gida pavadībā pusotras stundas laikā mūs iepazīstināja ar pilsētas interesantākajām vietām. Gan leģendārais Berlīnes mūra fragments, kurš vēl saglabājies pavisam nelielā posmā, gan vieta, kur atradās padomijas un ASV kontrolētais robežpunkts. Redzējām piemiņas plāksnes tiem tūkstošiem bojāgājušo, kuri izmisumā centās mūrim tikt pāri, Berlīnes pilsētas rāti, „reihstāgu“ un jaunās valdības komisiju, frakciju un partiju biroja ēkas, uzvaras pieminekli, Brandenburgas vārtus, kurus katru rītu mostoties pa kazarmas logu bija redzējis mans bērnības draugs. Redzējām to visu un vēl daudz ko citu tikai par desmit eiro. Turklāt manam ceļa biedram ar vissirmā, autobusa vadītājs draudzīgi uzsmaidot parādija uz cenrāža aili „students“ un paprasīja tikai sešus eiro. Jautra tauta tie berlīnieši!
Pat pēc riskantām vakariņām kebabu ēstuvē, gulējām ciešā miegā un jau no paša rīta sajūsmā staigājām pa zoodārza akvāriju. Tiesa gan ieejas biļete vienam cilvēkam izmaksāja divpadsmit eiro, taču tas noteikti bija to vērts. Tad neliela šopinga tūre pa tuvējiem veikaliem, daži sīki pirkumi un atkal ceļā! Mājup, kungi un dāmas!
Gints Gavers