Foto: Žanneta Kaminska

STĀVI! CŪKA!

Mājupceļš sākās ar to, ka izbraucot no Berlīnes TOM TOM meklētāja lodziņā ierakstijām Rīga! Tikai 1370 kilometri un būsim mājās! Taču, kopējā balsojumā, pieņēmām divus svarīgus lēmumus. Pirmkārt to, ka nakti pavadīsim nevis automobili, bet ērtā ceļmalas moteļa gultās un to, ka noteikti veltīsim vismaz dažas stundas Varšavas apskatei.

Pārsimts kilometri līdz Poznaņai, tad vēl nedaudz vairāk līdz Varšavai un pusceļš jau aiz muguras. Aiz Vācijas nosacītās robežas moteļu, hoteļu un „cimerfeiju“ cik tik vēlies, taču tā, kā vēl bija gaiša diena, nolēmām uz nakti iekārtoties tuvāk Varšavai. Ar katru kilometru ceļa malas kļuva tukšākas un vakars tuvāks. Ap desmitiem vakarā pusceļā starp Poznaņu un Varšavu pamanījām ceļa zīmi, ka tuvākās naktsmājas pēc vairāk kā simts kilometriem. Tajā viesu mājā, protams, tovakar tika svinētas kāzas un brīvu vietu nebija. Nākamajā hotelī ar nosaukumu „raganu sabats“ neviens pat necentās atvērt vārtus un tālāk atkal pļavas, meži, lauki…

Tas bija tuvu pusnaktij, kad pamanīju brūnu plankumu labajā ceļa pusē un blakussēdētāja stindzinošo kliedzienu – CŪKA! Tā patiešām bija cūka – liela stūrgalvīga mežacūka, kas nakts melnumā netraucēti turpināja uzsākto ceļu. Straujšs manevrs, būkšķis labajā sānā un… Šņukura atstāta mitra švīka gar labo sānu un niecīga buhtīte aizmugurējā spārnā. Cūka? Mirkli aizdomīgi uz mums noskatijās un tad pazuda mežā.
Nakts mājas atradām tikai sešus kilometrus pirms Varšavas. Pat neskatoties uz to, ka dārzā tika svinētas kāzas un, ka par nakti saimnieki gribēja apmēram 80 eiro, piekritām neiebilstot ne vārda - nogurums darīja savu.

VARŠAVA

Polijas galvas pilsētas centrā ieripojām brokastu laikā. Ja visas ceļojuma dienas mūs pavadija mākoņi un brīžiem pat lietus, tad Varšava mūs sagaidīja ar 25 grādu karstumu un sauli zenītā.
Atradām autostāvvietu par aptuveni vienu latu stundā un devāmies vecpilsētas virzienā. No vecpilsētas gan pēc kara palicis bija ļoti maz. Daži apdrupuši namu fragmenti un vecais pilsētas mūris. Gods un slava Polijas amata pratējiem un pārvaldītājiem, jo vecpilsēta radīta pilnīgi no jauna un tūrists pat neiedomāsies par gruvešu kaudzēm un postažu. Tiesa gan šī pilsētas daļa ir pavisam neliela, taču interesanta gan.

Nogriezāmies gar karaļa pili, tad gar seno katedrāli, neliels līkums gar sadragāto baznīcas zvanu, kuru meistari salipinājuši no sīkām daļiņām un nu tas aplūkojams blakus baznīcai. Pilsētas laukumā nespējām atteikties no gardām pusdienām vienā no neskaitāmajiem āra restorāniem. Tā kā restorānu daudz, bet laukums tikai viens, tad dažiem oficiantiem savas paplātes nākas nest pat vairāku šķērsielu attālumā. Gardi un, galvenais krietni vien lētāk, kā bijām pieraduši par maltīti maksāt iepriekšējo nedēļu.

Pēc pusdienām un nelielas pastaigas daži no mums secināja, ko no visa redzētā un izbaudītā visomulīgāk juties tieši Varšavā. Droši vien zīme, ka laiks mājup. Vēl tikai sešsimts kilometri un jau pēc pusnakts ērti iekārtojāmies gultā. Savā gultā!