Dzīve un darbs - viens otra vērti. Imants Lancmanis(ARHĪVS)

Reizes skatīts: 5286

Apraksts

Gan krāšņas rozes, gan pazemīgie ceļmalas ziedi...
Jauna izstāde Valmieras muzeja izstāžu zālē
16.12-29.01 Imants Lancmanis. Gleznas. 1958 – 2010.

„Dienu straujajā ritumā ir viegli aizmirst, ka 2011. gads manā dzīvē nāks ar apaļu jubileju, liekot apcerēt aizvadīto laiku un paveiktās lietas. To vidū stāv arī glezniecība, nodarbība, kas brīžiem atkāpusies tālu no darba ikdienas un manas dzīves pamatlīnijas – Rundāles pils atjaunošanas. Garie gadi, kas pavadīti J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Mākslas akadēmijā, reizēm šķituši piederīgi citai dzīvei, citai eksistences jomai. Tagad, stāvot gleznu, zīmējumu, kartonu un skiču vidū, atceroties šķietami aizmirstas lietas un notikumus, katrs darbs nostājas kā ceļa stabs, kā liecinieks kādam posmam vai pavērsiena brīdim manā dzīvē. Tā ir intīma izstāde, kurā var atļauties parādīt arī naivākas lietas, meklējumus, darba procesa piemērus.
... kā pirmo un senāko izstādei izvēlējos tēva portretu. 1958. gads. Tas iederas ne tikai kā autobiogrāfijas sastāvdaļa, bet arī rāda Rozentāla skolā iemācīto – patumšas „zemes” krāsas, lielus otas triepienus, spēju panākt līdzību.
Mātes portrets ar tā vecmeistaru glezniecības noskaņu tapis tieši desmit gadus vēlāk, tos atdala studiju laiks mākslas akadēmijā, ceļa posms, kura laikā ne tikai mācīja profesiju, bet kas deva iespēju apcerēt mākslas jēgu un katra mākslinieka vietu savā laikā un apstākļos. Mākslas akadēmijas domubiedru lokā, pateicoties nopietnai pieejai sava ceļa meklējumos, tika atrasti līdzsvara punkti 20. gadsimta mākslas raibajā jūklī.
1966. gada diplomdarbs „Nakts maiņa”, aina no ostas strādnieku dzīves, kam iedvesmu deva vasaras prakse Ventspilī 1964. gadā, rāda pretrunīgos iespaidus, kam tobrīd biju pakļauts.
Kompozīcija ar centrālo perspektīvi nāca no Leonardo da Vinči, kolorītam un detaļu apvienošanai par ideālu kalpojis Jans Vermērs van Delfts, kura zilo, citrondzelteno un sārto toņu pretstatījumi pastiprināti ar Sezāna krāsu komplementārismu, bet figūras veidotas ar ģeometrizēti asiem formu lauzumiem, kas nāca no tāliem kubisma un konstruktīvisma iespaidiem.
Formu lauzumi un atklāti sezāniskie krāsu pretstatījumi pakāpeniski zuda, meklējot apvienotu, homogēnu toni, kas sevī ietvertu to harmoniju un piesātinātību, kas piemīt Dabai, un vienlaikus cenšoties panākt detaļu ticamību. Bauskas ainava, kur vecpilsētas jumti kontrastē ar jauno tiltu, arī virzās uz gribēto krāsas sablīvējumu, bet auto gleznas priekšplānā šķietami asociējas ar hiperreālismu.
70. gadu beigas un 80. gadu sākums ir tukšums. Rundāles pils restaurācijas un muzeja veidošanas rūpes, rakstu darbi, ikdiena. Un tomēr arī tad – pa darbiņam atvaļinājuma laikā, kā rotaļa un atpūta – tapa kāda neliela klusā daba, kāda maza ainaviņa.
Viss atsākās 1987. gadā. Glezna „Dāvana manai sievai” patiesi tapa kā dāvana, bet tā bija arī iespēja un tiesības iegrimt 17. gadsimta holandiešu kluso dabu meistaru virtuozajā pasaulē... Divi dekoratīvie gleznojumi hercoga guļamistabai, trīs supraporti Rundāles pils Rožu istabā, gleznojumi zaļganbrūnā tonī pēc F. Bušē paraugiem – tas bija vēl viena iespēja mēģināt iejusties laikā, kad no glezniecības prasīja lielāku virtuozitāti nekā mūsdienās.
Ainava, klusā daba, portrets ir skaisti, nomierinoši glezniecības uzdevumi, taču tie nespēj aizstāt izpausmes iespējas, ko dod lielās figurālās kompozīcijas. Tās visos laikos stādījušas lielo, grūto, simfonisko uzdevumu radīt apjomīgu struktūru, kas daudzpusīgāk spēj atspoguļot laikmetu, mākslinieka un viņa apkārtnes fizisko un garīgo pasauli.
Glezna ar Latviju septiņu nāves grēku ielenkumā nenāca kā politisks manifests, bet skumja atsaukšanās uz mūžseno patiesību par cildenu ideju sabrukumu cilvēku vājību un netikumu priekšā.
Četru gleznu ciklam „Kalētu klēts” pamatā tika liktas divas fotogrāfijas, kas šīs Dienvidkurzemes muižas saimniecības ēku rāda dažādos Latvijas trauksmainās 20. gadsimta vēstures brīžos.
Trīs gadus ilga atziņu tapšanas process, domājot par allaž pārkāpto bausli „Tev nebūs nokaut!” un meklējot tam atbilstošu izteiksmes formu. Pie tā mudināja ķerties pretrunīgās jūtas, kad 1905. gada revolūcijas simtgade atgādināja par šo Latvijas vēstures traģisko un pretrunīgo notikumu, kad kara sākums Irākā nāca kā jauns atgādinājums par šo cilvēces neprāta formu, kas vienlaikus ir civilizācijas progresa dzenulis.
Mana sieva Ieva 1999.g. manu glezniecības virzienu trāpīgi nokristīja par konceptuālo romantismu. Jaunā cikla ideja patiesi pakļāvās romantiski humānistiskajam virsuzdevumam, karu un revolūciju uzņēma kā konceptuālu uzdevumu ar lielu dokumentālā fona un teksta īpatsvaru.
Pēc dabiskā līdzsvara principa manas pārdomas par cilvēces smagajiem brīžiem vajadzēja nomainīt pretstatam. To atnesa divas klusās dabas ar puķēm, mierīgs vērojuma brīdis, apskatot ziedu pušķus uz manas virtuves galda. Taču arī tās ir ne bez satura smaguma. Ja vienu audeklu aizpilda krāšņas rozes, izsmalcinātas dārza kultūras produkts, tad otra rāda nezāles un tos pazemīgos ziedus, kas izaug ceļmalās.”
Imants Lancmanis

* Dzimis 1941.g. 29. 07.
* Absolvējis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu (1959) un
Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1966).
* Paralēli studijām 1964.g. sācis strādāt Rundāles pilī.
Kopš 1976.g. Rundāles pils muzeja direktors.
* Izstādēs piedalās kopš1966.g. *Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
* Gleznas iekļautas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja,
Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijās.
* Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Baltijas vēstures komisijas Getingenē
korespondētājloceklis,
Valsts heraldikas komisijas un Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas loceklis.
*1998.g. piešķirts mākslas zinātņu goda doktora grāds.
* Svarīgākie apbalvojumi: Triju zvaigžņu ordenis, Francijas Nopelnu ordenis, Vācijas Nopelnu krusts,
Itālijas Nopelnu ordenis, Nīderlandes Orānijas-Navasas ordenis.
* Monogrāfijas: „Jelgavas pils” (1979, 1986, 2006), „Liepāja no baroka līdz klasicismam” (1984), „Mežotnes muiža”91993),
„Rundāles pils” (1994), „Kaucmindes pils” (1999), „Iecavas muiža”(2001), „Garozas muiža, Lambārtes muiža” (2001),
„Svitenes muiža un Bērsteles muiža” (2002), publikācijas preses izdevumos.

* Personālizstādes
2009 „Piektais bauslis. Revolūcija un karš” Latvijas Kara muzejs, Rīgas galerija, Rīga
2006 „Kalēti” Rīgas galerija, Rīga
1999 „Gleznas 1989 - 1999” Rīgas galerija, Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga